Māris uzmeta skatienu ekrānam, kurā rādīja pirkumu summu. Es stāvēju pie Rimi kases, un cilvēki atskatījās. Kasieris nolaida acis, izlikdamies, ka nekas nenotiek
– Nu gan normālu summu pielasīji! – iesaucās vīrs, dūcinot ar pirkstu čekā. – Pavisam rēķināt esi aizmirsusi? Kāpēc tik dārgu maizi paņēmi? Nekādas ekonomijas ar tevi.
Rindā kāds smagi nopūtās.
– Atvainojiet, – es nomurmināju kasierim un pasniedzu viņai karti.
– Maisiņu? – viņa klusi pavaicāja kasiere.
– Nevajag. – iejaucās vīrs. – Nekādus maisiņus. Tā jau paskat kāda summa. Savu maisiņu nav, vai?
Kasieris noskenēja pirkumus. Jūtot uz sevi skatienus, es ieliku tos lielā saimniecības somā. Pēkšņi man no rokām izslīdēja griķu paciņa, un, acīmredzot, iepakojums bija nekvalitatīvs – putraimi izbira pa lentu.
– Nē nu vispār…jau pa grīdu naudu bārstām – skaļi teica Māris. – Pat maisiņu somā nevari ielikt. Nu, kā ar tevi vispār uz veikaliem iet? Kā ar tevi vispār iziet kaut kur, a?
Pie kases stāvēja stends ar loterijas biļetēm, piecdesmit centi gabalā. Sev par pārsteigumu es paņēmu vienu biļeti.
– Kas tas vēl ir? – Māris uzreiz pajautāja.
– Gribu nopirkt, – es teicu, skatoties viņam acīs.
– Kāpēc? Piecdesmit centi vējā?
– Es maksāju, nevis tu, – es sausi atzīmēju.
– Ar manu naudu maksā. – viņš caur zobiem izteica.
– Ļaujiet, es apmaksāšu, ja jums grūti? – pēkšņi piedāvāja jauks jauneklis Kārlis no rindas. Viņš drosmīgi paskatījās uz Māri un pasmaidīja.
– Man nav grūti, tiešām.
Rinda apstiprinoši noelsās.
– Nevajag, – Māris izteica.
Viņš gribēja vēl kaut ko piebilst, bet, acīmredzot, pārdomāja. Visu ceļu uz mājām viņš klusēja. Un tas bija sliktāk. Jo es zināju – mājās sāksies…
– Kā es vispār nonācu līdz tādam? – es drūmi domāju. – Desmit laulības gadi, viņš man piešķir niecīgus centus, un katrs cents ir zem kontroles. Pat par nopirktiem līdzekļiem jāatskaitās…
– Sēdies, – viņš teica, pamājot ar galvu uz dīvānu.
Es apsēdos.
– Nu, paskaidro man, lūdzu, – viņš sāka, – kāda prieka pēc tu nolēmi izmest vējā veselus piecdesmit centus par to biļeti?
– Sagribējās, – es paraustīju plecus.
– Sagribējās… – viņš atdarināja. – Bet man, lūk, pēkšņi sagribējās jaunus zābakus, bet es tos nenopirku. Un zini, kāpēc? Tāpēc, ka mums ir hipotekārais kredīts, ja tu esi aizmirsusi.
Es klusēju. Un ko te var teikt? Hipotekārais kredīts tiešām bija. Bet vēl bija viņa krosenes par piecdesmit eiro, nopirktas pirms mēneša.
– Bet tas taču ir cits, – es domāju, – tā taču ir nepieciešamība… Bet mana biļete – iegriba.
– Tu saproti, ka tavu izgājienu dēļ mēs nevarēsim šajā mēnesī atlikt naudu? – viņš turpināja. – Jāplāno, jādomā, nevis jādzīvo šodienai.
Vienu stundu viņš man lasīja lekciju par finanšu pratību. Es pamāju ar galvu, piekritu un apsolīju tā vairs nedarīt. Nākamajā dienā es pamodos piecos no rīta. Māris gulēja. Es klusu piecēlos, izņēmu no maciņa savu biļeti un ar monētu nokasīju aizsargslāni…
Un pēkšņi sapratu, ka esmu laimējusi…
– Astoņdesmit deviņus tūkstošus… – es nočukstēju. – 89 876,64 eiro (EUR) ja precīzi.
Sirds sitās tā, ka šķita, Māris sadzirdēs. Es iebāzu biļeti atpakaļ makā, nomazgājos ar aukstu ūdeni, atgriezos guļamistabā, iegūlos un uzvilku segu līdz zodam. Māris kaut ko nomurmināja miegā un pagriezās man ar muguru.
Es gulēju un domāju.
– Astoņdesmit deviņus tūkstošus… Tas taču ir… Dzīvoklis. Brīvība… Un jauna dzīve. Vai tomēr vecā, bet citāda? Bet ja nu Māris mainīsies, kad uzzinās par manu laimestu?
Tomēr diez vai viņu varēja kas mainīt… Desmit gadus es cerēju, ka viņš mainīsies, ka pārstās kontrolēt katru manu soli, skaitīt katru centu, tā runāt pie cilvēkiem. Ka ieraudzīs manī beidzot cilvēku, nevis mājkalpotāju…
– Tātad, tomēr jauna dzīve, – es nolēmu.
Nespējot aizmigt (un kā gan te varētu aizmigt?), es piecēlos un pagatavoju brokastis. Pēc minūtēm četrdesmit pamodās Māris.
– Brokastis gatavas? – viņš pavaicāja “labrīt” vietā.
– Uz plīts.
Viņš apsēdās pie galda un uzreiz izvilka telefonu. Brokastis pagāja pilnīgā klusumā. Kad vīrs aizgāja, es sakārtoju galdu, nomazgāju traukus un apsēdos pie klēpjdatora. Pēc tam meklētājā ievadīju: “Kā saņemt laimestu loterijā”. Izrādījās, jābrauc uz loterijas uzņēmuma biroju. Līdzi jābūt pasei un laimīgajai biļetei. Summu var saņemt skaidrā naudā vai ar pārskaitījumu uz kontu.
– Var arī uz kontu, bet Māris taču redzēs… Ar skaidru naudu arī problēma – nav kur glabāt, – es domāju.
Un tad es atcerējos par mammu Dainu. Viņa viena dzīvoja savā divistabu dzīvoklī. Mēs ar viņu vienmēr bijām tuvas, lai gan tikāmies reti, Mārim nepatika, kad es “klaiņoju pa viesiem”. Es zināju, ka mamma jau nav nomodā, un uzsaucu viņas numuru.
– Elza? – mamma bija pārsteigta. – Tu ko tik agri? – Mammu, vai es varu pie tevis iebraukt? – es uzreiz teicu. Acīmredzot, mana balss skanēja ļoti satraukta.
– Protams, – atbildēja mamma, – vai kas noticis?
– Vēlāk pastāstīšu.
Un es devos uz loterijas uzņēmumu. Tur man teica, ka tādu summu var saņemt tikai ar pārskaitījumu. Es gribēju uzreiz pasūtīt pārskaitījumu uz mammas kontu, bet man teica, ka nepieciešama viņas klātbūtne.
– Tad uz manu, – es teicu.
Uzņēmuma darbiniece paskaidroja, ka pārskaitījums ienāks trīs darba dienu laikā, es pateicos viņai un devos pie mammas. Viņa atvēra man durvis un sasita plaukstas:
– Ak Dievs, Elza, kas ar tevi?
– Jā, viss kārtībā, mamm. Var dabūt ūdeni? Viņa apsēdināja mani pie virtuves galda, ielēja ūdeni un apsēdās pretī.
– Stāsti nu.
Es paklusēju.
– Nu, kā lai paskaidro? – es nodomāju.
Tomēr kaut kā bija jāsāk. Es izelpoju un teicu:
– Mammu, atceries, kā tētis kontrolēja tavus izdevumus?
Viņa palika drūma.
– Atceros. Tāpēc arī beigās aizgāju. Un kas?
– Jā, man viss ir tāpat. Pat sliktāk.
Un es īsi pastāstīju viņai par mūsu ar Māri kopdzīvi. Mamma uzmanīgi paskatījās uz mani.
– Ak, Elza… – viņa teica, paņemot mani aiz rokas. – Es nojautu… Bet tu vienmēr teici, ka viss ir labi.
– Jā, bija kauns atzīties, – es nopūtos, – jo mani neviens pie viņa precēties nedzina, un arī tu mudināji nesteigties un labi apdomāt… Vārdu sakot, pati vainīga. Tāpēc arī cietos.
– Neviens nav vainīgs pie tā, ka viņš ir tāds skopulis. – mamma iesaucās. – Jāiet prom un miers.
– Ak… Kur lai eju prom?
– Kaut vai pie manis.
Un tad es sapratu, ka ilgāk vilcināties nevaru. Un teicu:
– Mammu, es laimēju loterijā.
Viņa sastinga, vairākas reizes nomirkšķināja un savaldīgi pavaicāja:
– Un cik?
– Astoņdesmit deviņus tūkstošus
– Astoņdesmit … – mammas acis kļuva gandrīz tējas apakštasītes lielumā.
– Ak Dievs! Elza! Tas taču ir… Tas taču ir vesela bagātība! Viņa mani cieši apskāva, un mēs sākām domāt, kā rīkoties ar naudu, kur to likt, lai Māris neuzzinātu. Mēs domājām, domājām, beigu beigās mamma pati piedāvāja paslēpt naudu pie viņas.
– A pēc tam nopirksi dzīvokli, – viņa teica, – ja man uzticies, tad var noformēt uz mana vārda, lai viņš to nevarētu atņemt. Un pēc tam es to tev pārreģistrēšu.
– Mammu, tu esi ģēnijs! – es iesaucos.
Viņa pasmaidīja:
– Nekā ģeniāla te nav. Es vienkārši tam esmu gājusi cauri savā laikā… Žēl, ka man tad nebija astoņdesmit deviņu tūkstošu. Mēs runājām vēl stundu, un pēc tam es atgriezos mājās. Līdz vīra atnākšanai (viņam patika pusdienot mājās) man bija jāvāra viņa mīļākā zupa.
Pusdienās Māris teica:
– Sestdien braucam pie maniem vecākiem.
Es pamāju ar galvu, un viņš turpināja:
– Un skaties, apģērbies pieklājīgi. Citādi pagājušajā reizē man bija kauns par to, kā tu izskatījies. Trīs dienas vēlāk manā kontā ienāca mans laimests. Es sagaidīju, kad vīrs aizbrauks uz darbu, un devos uz banku. Diemžēl saņemt skaidrā naudā tādu summu uzreiz neizdevās, pārvaldnieks teica, ka tādas summas kasē vienkārši nav.
– Un kad būs? – ar aizlūzušu balsi es jautāju.
– Nu, vispār, tāda summa ir jāpasūta iepriekš vismaz par trim dienām, – teica pārvaldnieks, – veidosim pieteikumu?
Es sajutu, kā zeme slīd zem kājām. Trīs dienas! Māris noteikti pārbaudīs kontu pa šo laiku…
– Bet daļu var izņemt šodien?
– Paskatīsimies, – viņš kaut ko ievadīja datorā. – 20 000 varam izsniegt. Pārējais – pēc pieteikuma.
– Labi.
Es saņēmu naudu un devos pie mammas. Viņa atvēra durvis uzreiz.
– Nu, kas?
– Divdesmit. Pārējais – tikai pēc trim dienām.
– Dod šurp!
Naudu nolēmām ielikt pieliekamajā. Mamma atbīdīja kastes un izvilka vecu čemodānu.
– Liec šeit.
Tās paciņas aizņēma pusi čemodāna.
– Ak Dievs, – mamma atelpoja. – Es tik daudz uzreiz nekad neesmu redzējusi.
– Un es arī…
Mēs aiztaisījām čemodānu, aizbīdījām atpakaļ zem kastēm.
– Dzersi tēju? – jautāja vēl joprojām satriektā mamma.
– Nē, mamm, paldies, – es atbildēju, – man jāiet mājās.
– Elza, – mamma paņēma mani aiz pleciem. – Klausies, varbūt tu vienkārši aizej? Šodien, a? Nu, kāpēc vilkt garumā?
– Es par to domāju…
– Un nav ko domāt! Vāc nu mantas, ņem savus dokumentus un brauc pie manis.
Pārnākusi mājās, es steigšus pagatavoju vakariņas vīram un sāku vākt mantas. Pēkšņi es izdzirdēju durvju atvēršanas skaņu no ārpuses, un mana sirds aizlidoja uz papēžiem…
– Tu esi mājās? – atskanēja vīra balss.
Es noliku viņam priekšā šķīvi ar vakariņām. Viņš ierasti iespiedās telefonā, un pēkšņi viņa acis ieplētās.
– Elza… – viņš aizelsies teica. – Kas tas ir?
– Nu, lūk, arī viss, – es nodomāju, pieejot tuvāk.
Māris iebāza man zem deguna telefonu ar atvērtu bankas aplikāciju. Mans skatiens aizķērās aiz rindas: “Skaidras naudas izņemšana: 20 000 ”
– Kā to saprast? – viņš jautāja. – Nu?! Kā? Saki, es gaidu…
– Tā… Tā ir mana, – es nočukstēju.
– Kāda tava? No kurienes?
Es klusēju.
– Atbildi.
– Es laimēju loterijā.
– Loterijā?
– Tā biļete, ko es nopirku, izrādījās laimīga, – es nelabprāt atzinos.
– Un cik?
– Astoņdesmit deviņus tūkstošus.
Māris tā arī sastinga. Sekundi skatījās uz mani, nemirkšķinot. Pēc tam lēnām noslīdēja uz krēsla.
– Astoņdesmit deviņus tūkstošus? – viņš pārjautāja.
Es pamāju ar galvu. Viņš sēdēja klusumā, skatoties vienā punktā.
– Un tu klusēji? Un slepus izņēmi? Kur ir?
– Bankā.
– Tu izņēmi daļu. Kur tā ir?
– Es… Es iztērēju, – es atbildēju pirmo, kas ienāca prātā.
– Kam? Kam var iztērēt tik daudz vienā dienā?
– Pārskaitīju mammai. Viņai… problēmas. Un viņai vajadzīga.
– Mammai? Tavai mammai?! Bez manas atļaujas? Manu tērēt izdomāji?
– Tā nav tava.
– Nē, mana. Tu esi mana sieva. Viss tavs – tas ir arī mans.
– Rītdien pat brauksim uz banku. Pārskaitīsi visu uz manu kontu.
Es pamāju.
– Un pie tavas mammas brauksim, paņemsim to daļu.
– Labi.
Es atkal pamāju ar galvu un devos uz viesistabu. Aiz sienas ilgi bija dzirdams, kā vīrs staigā pa dzīvokli un kaut ko murmina. Pēc tam viņš runāja pa telefonu ar māti.
– Mamm? Tu iedomājies, ko mana sastrādāja? Viņa laimēja loterijā. 89, tu iedomājies?! Un klusēja. Jau daļu izņēma… saka, mammai atdevusi… Nu, labi, viss. Rītdien tikšu skaidrībā…
Es izņēmu telefonu un uzrakstīju mammai: “Viņš uzzināja. Rīt brauks pakaļ.”
Atbilde atnāca uzreiz: “Neatdošu. Lai tikai pamēģina.”
“Mamm, viņš nav pie sevis. Īsāk sakot, labāk atdot.”
“Nekādā gadījumā. Brauc pie manis tūlīt pat.”
“ Es kaut ko izdomāšu.”
Dziļā naktī es apģērbos, ielavījos priekšnamā, paņēmu somu ar iepriekš savāktām mantām, atvēru durvis un skrēju lejup pa kāpnēm. Aizskrēju līdz skvēram, izsaucu taksometru un pēc piecpadsmit minūtēm jau biju pie mammas. Minūtes četrdesmit viņa mani dzirdīja ar tēju, mierināja un glaudīja pa galvu. Mēs vēl nedaudz parunājām un gājām gulēt. Bet mums abām nemaz nebija miegs…
Māris sāka mani zvanīt no agra rīta. Es necēlu klausuli, un uz mani gāzās ziņojumu lavīna:
“Elza, atgriezies.”
“Es visu piedošu, tikai atgriezies” un tādā garā.
Četras stundas vēlāk pie durvīm piezvanīja.
– Tas ir viņš, – es nočukstēju.
Mamma izlikās, ka zvana:
– Hallo. Pieņemiet, lūdzu. Pie manis durvīs (ilgi tēloja ka runā pa telefonu un visu stāsta)
Aiz durvīm kļuva kluss. Pēc tam atskanēja attālināšanās soļi.
– Aizgāja, – mamma atelpoja.
Tomēr priecāties bija par agru, pēc stundas viņš atgriezās. Līdz ar viņu bija viņa māte Zane.
– Daina. – viņa lūdza. – Atveriet, lūdzu.
Mamma neatbildēja.
– Mēs taču esam radinieki. – viņa turpināja pierunāt. – Atveriet, lai viņi parunā!
Viņi nostāvēja zem durvīm vēl pusstundu un aizgāja, tikai tad, kad kaimiņš no pretējā dzīvokļa, Roberts, piedāvāja izlaist savu terjeru.
– Tev jāaizbrauc, – teica mamma.
Es pakratīju galvu:
– Sākumā jāpaņem pārējā daļa.
Negaidot velti laiku, es uzrakstīju iesniegumu bankā par atlikušo daļas izņemšanu. Trīs dienas mēs neizgājām no mājām. Māris katru dienu man rakstīja ziņojumus, sūtīja balss ziņas, bet es, protams, nereaģēju. Trešajā dienā pie mums ieradās vēl kāds.
– Atveriet. – atskanēja aiz durvīm prasīga balss.
Mamma paskatījās caur durvju actiņu:
– Parādiet dokumentus.
Vīrietis pieturēja pie actiņas apliecību.
– Un kas jums šeit vajadzīgs? – jautāja mamma.
– Saņemts zvans no pilsoņa tāda un tāda, – sekoja atbilde, – viņš apgalvo, ka jūs turat pie sevis pilsoni tādu un tādu.
Es piegāju pie durvīm un teicu, ka neviens nevienu neaiztur, un es šeit atrodos brīvprātīgi.
– Saucat šo pilsoni pie atbildības par viltus izsaukumu. – es no sirds teicu.
– Tiksim galā, – atbildēja.
Uz to Māris nelikās mierā. Visu dienu pie mums kādu atsūtīja.
Trešajā dienā mēs ar mammu devāmies uz banku un izņēmām atlikušos. Neskatoties uz to, ka tā bija somā, un es nebiju viena, sirdī kaut kā bija nemierīgi… Kad mūsu taksometrs piebrauca pie mājas, es ieraudzīju Māri, viņš sēdēja uz soliņa pie kāpņu telpas. Mēs ar mammu saskatījāmies.
– Lūk, ko, – es vērsos pie taksista, – es tagad izkāpšu, bet vai jūs nevarētu aizbraukt uz nākamo māju minūtes piecas, un pēc tam atgriezties šeit? Es piemaksāšu. Taksists piekrita.
Mamma mani apturēja, bet es ieslēdzu diktofonu, izkāpu no mašīnas un devos pie vīra. Ieraudzījis mani, viņš pacēla galvu.
– Kur ir? – viņš jautāja.
– Āfrikā.
– Elza, labāk nekaitini mani, – viņš sašaurināja acis un nelabi pasmaidīja.
– Bet tu nedari muļķības, – es teicu.
– Paskat tikai… – viņš ievaidējās. – Kā laimestu saņēmi, tā uzreiz drosmīga kļuvi? Kur noliki?
– Ne tev tas jāzina.
– Ne man? – viņš piecēlās un pacēlās virs manis. – Un tu tiešām domā, ka man nav vairāk veidu, kā dabūt savu? Bet velti. Visādi var gadīties. Cilvēks, kā saka, dažreiz pēkšņi …
Un tur viņš sarunāja tādas lietas, ko nepublicēt.
– Pat tā? – es pasmaidīju.
– Jā, pat tā. Tāpēc atdod… Nu labi, ne visu, bet pusi, to daļu, ko es uz tevi iztērēju, kamēr mēs dzīvojām kopā… Un brauc uz visām četrām debess pusēm.
Es izturēju viņa skatienu, izslēdzu diktofonu un nosūtīju veikto ierakstu mammai.
– Es tev neko neesmu parādā, Māri, – es teicu, – un ņem vērā, to, ko tu tikko pateici, nu, visus tavus skaistos tekstus, es jau esmu nosūtījusi. Ja nevēlies nopietnas problēmas, atstāj mierā. Atstumjot viņu sānis, es gāju uz kāpņu telpu. Viņš kaut ko tur murmināja, bet man nesekoja.
Elza steidzās uz mammas dzīvokli, kur viņas sagaidīja miers un viņas laimests. Viņa nopirka nelielu dzīvokli un sāka plānot savu jauno, neatkarīgo dzīvi. Viņas jaunā dzīve bija vērtīga katra pirkuma vērta. Daudzi tagad teiks – kā saņēma laimestu tā lepna palika, bet viņa visu laiku strādāja, pati pelnīja, pati apmaksāja visus savus rēķinus un pirkumus. Un tik un tā nebija labi viņam.
