Māris uzmeta skatienu ekrānam, kurā rādīja pirkumu summu. Es stāvēju pie Rimi kases, un cilvēki atskatījās. Kasieris nolaida acis, izlikdamies, ka nekas nenotiek
– Nu gan normālu summu pielasīji! – iesaucās vīrs, dūcinot ar pirkstu čekā. – Pavisam rēķināt esi aizmirsusi? Kāpēc tik dārgu maizi paņēmi? Nekādas ekonomijas ar tevi.
Rindā kāds smagi nopūtās.
– Atvainojiet, – es nomurmināju kasierim un pasniedzu viņai karti.
– Maisiņu? – viņa klusi pavaicāja kasiere.
– Nevajag. – iejaucās vīrs. – Nekādus maisiņus. Tā jau paskat kāda summa. Savu maisiņu nav, vai?
Kasieris noskenēja pirkumus. Jūtot uz sevi skatienus, es ieliku tos lielā saimniecības somā. Pēkšņi man no rokām izslīdēja griķu paciņa, un, acīmredzot, iepakojums bija nekvalitatīvs – putraimi izbira pa lentu.
– Nē nu vispār…jau pa grīdu naudu bārstām – skaļi teica Māris. – Pat maisiņu somā nevari ielikt. Nu, kā ar tevi vispār uz veikaliem iet? Kā ar tevi vispār iziet kaut kur, a?
Pie kases stāvēja stends ar loterijas biļetēm, piecdesmit centi gabalā. Sev par pārsteigumu es paņēmu vienu biļeti.
– Kas tas vēl ir? – Māris uzreiz pajautāja.
– Gribu nopirkt, – es teicu, skatoties viņam acīs.
– Kāpēc? Piecdesmit centi vējā?
– Es maksāju, nevis tu, – es sausi atzīmēju.
– Ar manu naudu maksā. – viņš caur zobiem izteica.
– Ļaujiet, es apmaksāšu, ja jums grūti? – pēkšņi piedāvāja jauks jauneklis Kārlis no rindas. Viņš drosmīgi paskatījās uz Māri un pasmaidīja.
– Man nav grūti, tiešām.
Rinda apstiprinoši noelsās.
– Nevajag, – Māris izteica.
Viņš gribēja vēl kaut ko piebilst, bet, acīmredzot, pārdomāja. Visu ceļu uz mājām viņš klusēja. Un tas bija sliktāk. Jo es zināju – mājās sāksies…
– Kā es vispār nonācu līdz tādam? – es drūmi domāju. – Desmit laulības gadi, viņš man piešķir niecīgus centus, un katrs cents ir zem kontroles. Pat par nopirktiem līdzekļiem jāatskaitās…
– Sēdies, – viņš teica, pamājot ar galvu uz dīvānu.
Es apsēdos.
– Nu, paskaidro man, lūdzu, – viņš sāka, – kāda prieka pēc tu nolēmi izmest vējā veselus piecdesmit centus par to biļeti?
– Sagribējās, – es paraustīju plecus.
– Sagribējās… – viņš atdarināja. – Bet man, lūk, pēkšņi sagribējās jaunus zābakus, bet es tos nenopirku. Un zini, kāpēc? Tāpēc, ka mums ir hipotekārais kredīts, ja tu esi aizmirsusi.
Es klusēju. Un ko te var teikt? Hipotekārais kredīts tiešām bija. Bet vēl bija viņa krosenes par piecdesmit eiro, nopirktas pirms mēneša.
– Bet tas taču ir cits, – es domāju, – tā taču ir nepieciešamība… Bet mana biļete – iegriba.
– Tu saproti, ka tavu izgājienu dēļ mēs nevarēsim šajā mēnesī atlikt naudu? – viņš turpināja. – Jāplāno, jādomā, nevis jādzīvo šodienai.
Izmācīja
Vienu stundu viņš man lasīja lekciju par finanšu pratību. Es pamāju ar galvu, piekritu un apsolīju tā vairs nedarīt. Nākamajā dienā es pamodos piecos no rīta. Māris gulēja. Es klusu piecēlos, izņēmu no maciņa savu biļeti un ar monētu nokasīju aizsargslāni…
Un pēkšņi sapratu, ka esmu laimējusi…
– Astoņdesmit deviņus tūkstošus… – es nočukstēju. – 89 876,64 eiro (EUR) ja precīzi.
Sirds sitās tā, ka šķita, Māris sadzirdēs. Es iebāzu biļeti atpakaļ makā, nomazgājos ar aukstu ūdeni, atgriezos guļamistabā, iegūlos un uzvilku segu līdz zodam. Māris kaut ko nomurmināja miegā un pagriezās man ar muguru.
Es gulēju un domāju.
– Astoņdesmit deviņus tūkstošus… Tas taču ir… Dzīvoklis. Brīvība… Un jauna dzīve. Vai tomēr vecā, bet citāda? Bet ja nu Māris mainīsies, kad uzzinās par manu laimestu?
Tomēr diez vai viņu varēja kas mainīt… Desmit gadus es cerēju, ka viņš mainīsies, ka pārstās kontrolēt katru manu soli, skaitīt katru centu, tā runāt pie cilvēkiem. Ka ieraudzīs manī beidzot cilvēku, nevis mājkalpotāju…
– Tātad, tomēr jauna dzīve, – es nolēmu.
Nespējot aizmigt (un kā gan te varētu aizmigt?), es piecēlos un pagatavoju brokastis. Pēc minūtēm četrdesmit pamodās Māris.
– Brokastis gatavas? – viņš pavaicāja “labrīt” vietā.
– Uz plīts.
Jābrauc pakaļ
Viņš apsēdās pie galda un uzreiz izvilka telefonu. Brokastis pagāja pilnīgā klusumā. Kad vīrs aizgāja, es sakārtoju galdu, nomazgāju traukus un apsēdos pie klēpjdatora. Pēc tam meklētājā ievadīju: “Kā saņemt laimestu loterijā”. Izrādījās, jābrauc uz loterijas uzņēmuma biroju. Līdzi jābūt pasei un laimīgajai biļetei. Summu var saņemt skaidrā naudā vai ar pārskaitījumu uz kontu.
– Var arī uz kontu, bet Māris taču redzēs… Ar skaidru naudu arī problēma – nav kur glabāt, – es domāju.
Un tad es atcerējos par mammu Dainu. Viņa viena dzīvoja savā divistabu dzīvoklī. Mēs ar viņu vienmēr bijām tuvas, lai gan tikāmies reti, Mārim nepatika, kad es “klaiņoju pa viesiem”. Es zināju, ka mamma jau nav nomodā, un uzsaucu viņas numuru.
– Elza? – mamma bija pārsteigta. – Tu ko tik agri? – Mammu, vai es varu pie tevis iebraukt? – es uzreiz teicu. Acīmredzot, mana balss skanēja ļoti satraukta.
– Protams, – atbildēja mamma, – vai kas noticis?
– Vēlāk pastāstīšu.
Un es devos uz loterijas uzņēmumu. Tur man teica, ka tādu summu var saņemt tikai ar pārskaitījumu. Es gribēju uzreiz pasūtīt pārskaitījumu uz mammas kontu, bet man teica, ka nepieciešama viņas klātbūtne.
– Tad uz manu, – es teicu.
Uzņēmuma darbiniece paskaidroja, ka pārskaitījums ienāks trīs darba dienu laikā, es pateicos viņai un devos pie mammas. Viņa atvēra man durvis un sasita plaukstas:
– Ak Dievs, Elza, kas ar tevi?
– Jā, viss kārtībā, mamm. Var dabūt ūdeni? Viņa apsēdināja mani pie virtuves galda, ielēja ūdeni un apsēdās pretī.
– Stāsti nu.
Es paklusēju.
– Nu, kā lai paskaidro? – es nodomāju.
Tomēr kaut kā bija jāsāk. Es izelpoju un teicu:
– Mammu, atceries, kā tētis kontrolēja tavus izdevumus?
Viņa palika drūma.
– Atceros. Tāpēc arī beigās aizgāju. Un kas?
– Jā, man viss ir tāpat. Pat sliktāk.
Dzirdēju, kā vidusskolas draudzenes apspriež mani aiz muguras un lūk, mans plāns, kā atbildēt
Un es īsi pastāstīju viņai par mūsu ar Māri kopdzīvi. Mamma uzmanīgi paskatījās uz mani.
– Ak, Elza… – viņa teica, paņemot mani aiz rokas. – Es nojautu… Bet tu vienmēr teici, ka viss ir labi.
– Jā, bija kauns atzīties, – es nopūtos, – jo mani neviens pie viņa precēties nedzina, un arī tu mudināji nesteigties un labi apdomāt… Vārdu sakot, pati vainīga. Tāpēc arī cietos.
– Neviens nav vainīgs pie tā, ka viņš ir tāds skopulis. – mamma iesaucās. – Jāiet prom un miers.
Interesantākie notikumi tālāk…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
