Mans tēvs ir mormoņu ticības, kurā vīrieši tiek mudināti uz daudzsievību. Bez manas bioloģiskās mātes, viņam bija vēl 2 sievas, kuras dzīvo atsevišķās mājas. Man tas viss šķita dabiski un pieņemami, bet 10 gadu vecumā es saskāros ar to, cik sabiedrība ir noraidoša pret mūsu dzīves veidu.
Reiz pat uz mājas piebraucamā ceļa bija ar krāsu bija uzrakstīts “poligāmijas palaistuves”. Es nesapratu, kāpēc. Ģimenē kopā bija 40 bērni, bet mana labākā draudzene bija Vikija, mana dvīņumāsa. Mēs dalījāmies visā un vienmēr bijām kopā.
Kad man bija 18 gadi, es satiku savu pirmo vīru, ar kuru piedzīvoju pāris laimīgus gadus. Pa to laiku Vikija un Alīna bija apprecējušas vienu vīrieti, Džo. Viņš vidusskolā bija arī mana simpātija, bet nekādas attiecības nebija sanākušas. Kamēr viņu laulība plauka, es attapos, kā 30 gadīga sieviete ar 5 bērniem un bez vīra. Sapratu, ka mani tādu neviens negribēs.
Kādā dienā devos pie viņiem ciemos un pati biju pārsteigta par savām sajūtām un reakciju, kad atkal ieraudzīju Džonu. Pieķeršanās un simpātijas nekur nebija pazudušas. Pēc šīs ciemošanās man Džons piezvanīja: “Vai mēs runāsim par to, kas notika? Es zinu, ka tu arī kaut ko sajuti.” Pēc pāris mēnešiem manas jūtas tikai pieņēmās spēkā, viņš piedāvāja kļūt par viņa sievu un es piekritu.
Es ievācos ģimenes mājā, kurā jau bija Vikija un Alīna. Mēs dalījāmies visā- bērnu kopšanas līdzekļos un laika pavadīšanā ar vīru. Mēs katra pēc kārtas sēdējām viņam blakus uz dīvāna vai priekšējā automašīnas sēdeklī. Katrai no sievām ir sava guļamistaba un Džo ir tas, kurš “ceļo” pa tām, bet nekas, kas notiek katrā istabā, netiek apspriests ne ar vienu.
Sākumā man šķita, ka Vikija par visām varītēm cīnās par vīra uzmanību un negrib viņu dalīt ar mani, bet tagad neviena no mums vairs nekļūst īpaši greizsirdīga. Poligāma laulība ir smags un rūpīgs darbs, bet mēs visi esam mīlēti un aprūpēti. Man ir brīnišķīga iespēja dzīvot kopā ar savu vīrieti, kuru mīlu un divām savām labākajām draudzenēm.
Avots: theguardian.com