Mēs ar sievu nopirkām šo māju par cenu, ko varēja nosaukt tikai par smieklīgu. Veca, bet stipra guļbūve, aizaugušais ābeļu dārzs un hektārs zemes klāt — mazā ciematiņā, kur pat pārvietojamā veikala automašīna brauca reizi nedēļā
Mums — pilsētas nogurušajiem — tas bija kā paradīze. Vienīgais, kas mulsināja, bija aka. Tā stāvēja tieši pagalma vidū, salikta no samākslotiem akmeņiem, ar smagu ozola vārtiņu un slīpu jumtiņu. Nekustamo īpašumu aģents, steigšus parakstot papīrus, piemeta, ka no tās akas sen neviens neizmanto ūdeni, esot vienkāršāk urbt jaunu aku. Toreiz mēs tam nepievērām uzmanību.
Pirmais mēnesis bija idille. Mēs iekārtojām māju un izbaudījām klusumu. Un tad, vienā augusta naktī, es to pirmo reizi dzirdēju. Tas bija kluss, pārtraukts troksnis, līdzīgs smilkstēšanai. Tas nāca no pagalma. Es domāju — putns vai kāds zvēriņš. Bet skaņa atkārtojās monotonā, nomācošā regularitātē: kluss šņuksts, pauze, un atkal. Es piegāju pie loga. Dārzs bija tukšs, un tikai akas melna iedobe izcēlās uz rīta rasa mitrās zāles fona. Skaņa nāca no turienes.
— Tu dzirdi? — svilpdama no tumsas guļamistabā sacīja Annija. Viņa arī negulēja.
— Dzirdu, — atbildēju. — Droši vien ūdens šahtā tā burbuļo. Vai vējš guļbūvē čab.
Bet es pats neticēju saviem vārdiem. Skaņa bija pārāk… dzīvīga. Tā līdzinājās sievietes šņukstēšanai, kas mēģina to darīt pēc iespējas klusāk, lai neviens nedzirdētu.
Kopš tā laika tas sāka atkārtoties katru nakti. Klusa, apspiesta skaņa no akas tumsas. Mēs pārstājām gulēt. Dienā viss bija kārtībā — saule, putni, darbs. Bet tiklīdz sāka krākties tumsa, manī sāka kāpt lipīgs, auksts vilnis, gaidot šo skaņu. Annija izskatījās nosalusi, kļuva nervoza. Es mēģināju atrast loģisku skaidrojumu: nolaidu virvi ar lukturi, apskatīju, bet neatradu neko, kas varētu radīt tādu skaņu.
Pēc pāris nedēļām, neizturēdams, es aizgāju pie vienīgās mūsu kaimiņienes, vecās kundzes Astrīdas, kas dzīvoja ciema otrā galā. Viņa klusēdama mani uzklausīja, skatoties kaut kur tālumā.
— Nu jā, — bez pārsteiguma izteica viņa. — Pamodies. Badā, laikam.
— Kas pamodies? Ko tas nozīmē?
— Aka ta veca ir. Mūsu vectēvi to rakuši. Viņa atceras daudz ko. Īpaši meiteni atceras. Gadījās, ka kura aizgāja no nelaimīgas mīlestības, nāk pie tās. Bet viņa klausās, klausās, un paņem šņukstus kopā ar skumjām. Un dažreiz… paņem arī meiteni.
Viņa nokrustījās.
— Pēdējā bija Nelda, mūsu pastniece. Aptuveni pirms desmit gadiem. Aizgāja uz savu lauciņu un pazuda. Meklēja, meklēja… it kā ūdenī ielēkusi. Jūs, dārgais, nelieniet tur iekšā. Nebaidiet to kas tur iekšā.
Viņas vārdi tikai pastiprināja manu apņēmību. Mēs nevarējām tā dzīvot. Mēs nevarējām pārdot māju, ieliekot tur visus mūsu krātos līdzekļus. Vajadzēja izbeigt to reizi par visām reizēm. Lēmums bija viens: izžāvēt aku. Iztīrīt līdz pašai apakšai un saprast, kas ir iemesls.
Mēs iznomājām jaudīgu drenāžas sūkni. Sestdienas rītā es iemetu smago šļūteni melnajā ūdenī, un aparāts dūca, neapmierināts, izspiežot uz zāles dubļainu plūsmu. Ūdens gāja lēni. Gredzens pa gredzenam, caurspīdīgi samircis guļbūves apvalks atsedza savas tumšās, slidīgās sienas. Annija stāvēja blakus, ieķērusies man piedurknē.
Pēc trim stundām sūknis noslāpa, izspiesta pēdējā porcija netīrās šķidrās masas. Ūdens beidzās. Es paņēmu jaudīgu lukturi un izgaismoju lejā. Apakšā bija biezs melnu dūņu slānis. Un no šīm dūņām, it kā rītausmas briesmīgas aļģes. Garas, sapinušās šķipsnas. Daudz šķipsnu. Gaišas, tumšas, rūsganas, sirmas… Tās sapīties, veidojot blīvu, viļņojošu paklāju, kas klāja visu akas apakšu. Tās bija cilvēku smalkās matu šķipsnas. Tās bija tik daudz, ka likās — tur, desmit metru dziļumā, guļ kāda neiedomājama gigants.
Tā nebija vienkārši biedējoša atklāsme. Tas bija kaut kas neiespējams, pretēji dabiskiem likumiem. Mati taču nevarētu tā saglabāties ūdenī. Un no kurienes tos tik daudz? Tajā pašā dienā mēs izsaucām inspektoru. Ieradās inspektors ar diviem palīgiem. Viņi ilgi skatījās lejā, šūpoja galvas, un pēc tam izsauca glābšanas dienestu.
Glābēji mēģināja sapīt šo masu ar āķi, bet tas vienkārši ieķērās tajā. Mēģināja nolaist vienu no viņiem ar vinču. Viņš nosēdās lejā, pieskārās šai virsmai ar kājām un uzreiz sāka teikt, lai viņu paceļ. «Tas ir īsts. Tas ir silts un kustas!». Darbi tika apturēti līdz augstāko speciālistu ierašanās brīdim. Un naktī sāka īsta elles stunda. Skaņa pārstāja. Tagad no izžāvētās akas nāca čuksti. Klusi, iekļūstoši, tie kā tek no pašas zemes. Un tie sauca Anniju. Pa vārdam.
Čuksti iekļuva iekšā. Tie nāca no izlietnes virtuvē, no kanalizācijas atveres vannas istabā. Visas caurules mūsu mājā savienojās ar to pašu pazemes dzīlēm. Tas vairs nesmilkstēja. Tas lūdza iekļūt iekšā.
Lasi vēl: Mēs lauku mājai Ludzā nopirkām lietotu skapi, bet pirmajā atvilktnē bija atstāta neparasta zīmīte
Es skatījos uz sievu un sapratu, ka neviena iestāde mums te nepalīdzēs. Es atcerējos vecās kundzes vārdus: «paņems kopā ar skumjām». Šī radība, šī aka barojās no bēdām. Izžāvējot to, mēs atņēmām tai ēdienu un uzmodinājām tās izsalkumu. Un tad es sapratu, kas jādara. Tas bija traks plāns.
— Annija, klausies mani, — teicu, satverot viņu pie pleciem. — Visas mūsu vecās fotogrāfijas. Vēstules no tava bijušā, dēļ kura tu… Mani dokumenti par bankrotu. Viss, kas mums bija negatīvs. Viss, ko mēs nožēlojām. Nes šeit.
Mēs savācām veselu kasti ar artefaktiem no mūsu pagātnes. Viss, ko gribējām aizmirst, pārvācoties šeit. Es iznesu to uz pagalmu, tieši pie akas malas, no kuras vairs nečukstēja, bet gandrīz sauca manas sievas vārdu. Es visu to iemetu akā. Un pēc tam — klusums. Pirmo reizi daudzās nedēļās — pilnīgs klusums.
Nākamajā dienā es pasūtīju betona maisītāju. Strādnieki, skatīdamies uz mani kā uz traku, pielēja akas dobumu līdz pašai augšai ar betonu. Mēs joprojām dzīvojam šajā mājā. Aka vietā tagad ir gluds pelēks apļveida laukums, uz kura vasarā liksim atpūtas krēslus. Lietu slēdza, izskaidrojot to ar viltus izsaukumu un neizskaidrojamu dabisku fenomenu. Dzīve iegāja savās sliedēs.
Bet es zinu, ka tas nav pazudis. Tas vienkārši guļ tur, zem betona tonnām. Tas ir paēdis. Mēs tam atdevām visu mūsu pagātnes bēdu. Bet dažkārt, ejot pa pagalmu basām kājām, es jūtu, kā zeme zem pēdām viegli vibrē. It kā tur, dziļumā kaut kas ir. Un es saprotu, ka mēs nevaram no šejienes aizbraukt. Nekad. Jo tagad mēs esam tās sargi. Un mūsu galvenais uzdevums — nekad vairs nebūt nelaimīgiem. Jo, ja mēs ļausim vājumu, tas pamodīsies. Un tas būs ļoti, ļoti izsalcis.
