Glābēji mēģināja sapīt šo masu ar āķi, bet tas vienkārši ieķērās tajā. Mēģināja nolaist vienu no viņiem ar vinču. Viņš nosēdās lejā, pieskārās šai virsmai ar kājām un uzreiz sāka teikt, lai viņu paceļ. «Tas ir īsts. Tas ir silts un kustas!». Darbi tika apturēti līdz augstāko speciālistu ierašanās brīdim. Un naktī sāka īsta elles stunda. Skaņa pārstāja. Tagad no izžāvētās akas nāca čuksti. Klusi, iekļūstoši, tie kā tek no pašas zemes. Un tie sauca Anniju. Pa vārdam.
Čuksti iekļuva iekšā. Tie nāca no izlietnes virtuvē, no kanalizācijas atveres vannas istabā. Visas caurules mūsu mājā savienojās ar to pašu pazemes dzīlēm. Tas vairs nesmilkstēja. Tas lūdza iekļūt iekšā.
Lasi vēl: Mēs lauku mājai Ludzā nopirkām lietotu skapi, bet pirmajā atvilktnē bija atstāta neparasta zīmīte
Es skatījos uz sievu un sapratu, ka neviena iestāde mums te nepalīdzēs. Es atcerējos vecās kundzes vārdus: «paņems kopā ar skumjām». Šī radība, šī aka barojās no bēdām. Izžāvējot to, mēs atņēmām tai ēdienu un uzmodinājām tās izsalkumu. Un tad es sapratu, kas jādara. Tas bija traks plāns.
— Annija, klausies mani, — teicu, satverot viņu pie pleciem. — Visas mūsu vecās fotogrāfijas. Vēstules no tava bijušā, dēļ kura tu… Mani dokumenti par bankrotu. Viss, kas mums bija negatīvs. Viss, ko mēs nožēlojām. Nes šeit.
Mēs savācām veselu kasti ar artefaktiem no mūsu pagātnes. Viss, ko gribējām aizmirst, pārvācoties šeit. Es iznesu to uz pagalmu, tieši pie akas malas, no kuras vairs nečukstēja, bet gandrīz sauca manas sievas vārdu. Es visu to iemetu akā. Un pēc tam — klusums. Pirmo reizi daudzās nedēļās — pilnīgs klusums.

Nākamajā dienā es pasūtīju betona maisītāju. Strādnieki, skatīdamies uz mani kā uz traku, pielēja akas dobumu līdz pašai augšai ar betonu. Mēs joprojām dzīvojam šajā mājā. Aka vietā tagad ir gluds pelēks apļveida laukums, uz kura vasarā liksim atpūtas krēslus. Lietu slēdza, izskaidrojot to ar viltus izsaukumu un neizskaidrojamu dabisku fenomenu. Dzīve iegāja savās sliedēs.
Noskaidrots, cik lielu pensiju saņem latviešu mūzikas talants Viktors Lapčenoks
Bet es zinu, ka tas nav pazudis. Tas vienkārši guļ tur, zem betona tonnām. Tas ir paēdis. Mēs tam atdevām visu mūsu pagātnes bēdu. Bet dažkārt, ejot pa pagalmu basām kājām, es jūtu, kā zeme zem pēdām viegli vibrē. It kā tur, dziļumā kaut kas ir. Un es saprotu, ka mēs nevaram no šejienes aizbraukt. Nekad. Jo tagad mēs esam tās sargi. Un mūsu galvenais uzdevums — nekad vairs nebūt nelaimīgiem. Jo, ja mēs ļausim vājumu, tas pamodīsies. Un tas būs ļoti, ļoti izsalcis.
Tevi noteikti interesēs
- Ziemas būs aptuveni mēnesi, bet vasaras — vismaz četrus: klimatologs pastāstīja, ko varam sagaidīt
- Šī gada 22. novembrī, stājās spēkā grozījumi Ceļu satiksmes likumā, kas ievieš būtiskas pārmaiņas satiksmē šoferīšiem
- Profesors Anatolijs Danilāns ar trāpīgu teikumu pasaka savas pārdomas par Latviju (+ VIDEO)
- Kartupeļu mīklas pankūkas: ātra recepte, kad vajag pusdienas sataisīt ”pa ātro”
- Pazīstama pārdevēja no Jelgavas pastāstīja, kā atlasīt visgardākos mandarīnus: vienkārša pazīme, ko daudzi palaiž garām
- Ar kādiem dekoriem nevajag rotāt savu svētku egli: tas var sadusmot Ugunīgo zirgu un piesaukt likstas







