“Mūsu kaķis sācis nest mājās sīknaudu” smējās Maruta un grib padalīties ar notikušo (1)

Manā kabinetā stāv kafijas burka. Parasta, stikla, ar vāciņu. Tur glabājas sīknauda — atlikums, ko kāds aizmirsis, un monētas, kas pēc maiņas izkritušas no halāta kabatas

Es to saucu par “neparedzētu kaķu fondu”. Jo tieši šai sīknaudai visbiežāk arī sanāk kādam izlīdzēt Kādam, kam pietrūkst. Tātad. Tajā dienā manā “fondā” mēģināja veikt iemaksu… ar kaķi. Zoo veikalā ieradās divi: Jānis un vecāka sieviete, droši vien mamma vai sievasmāte — Maruta. Bet starp viņiem pārvadājamā kastē sēdēja kaķis ar sejas izteiksmi kā cilvēkam, kurš neko nav parakstījis un vispār šeit atrodas nejauši.

Kaķi sauca Seva. Pelēks, drukns, ar ļoti godīgām, skaistām acīm — tādām, kas neprot izlikties. Un, ja Seva uz jums skatās, jūs sākat atcerēties visus savus grēkus: no “neiznesu miskasti” līdz “uzliku tējkannu un aizmirsu”.

—Labdien, — teica Jānis, — mēs ne par to, ka viņš sīknaudu nes. Mēs par… nu… ausīm. Viņš kasa ausis. Bet tā sīknauda — tas arī ir… dīvaini.

Es pacēlu uzaci.

— Nes sīknaudu? Kā tas ir?

Maruta atdzīvojās, it kā būtu gaidījusi šo brīdi:

— Pa vienai monētai. Iedomājaties? Agrāk vilka peles — nu, paldies Dievam, to jau beidza. Bet tagad — naudu! It kā par “Latvenergo” rēķiniem krātu.

Jānis samulsa:

— Vairs nav smieklīgi. Sākumā mēs rēcām. Pēc tam kaimiņi sāka uz mums skatīties… kā uz cilvēkiem, kuru kaķis zog pa kāpņu telpu.

Es paskatījos uz Sevu. Seva paskatījās uz mani pretī, un skatiens bija aptuveni tāds: “Es? Es vispār te strādāju.” Kamēr es apskatīju ausis (nekā katastrofāla), viņi uz galda izlika maisiņu. Maisiņā nošķindēja monētu kaudzīte.

— Tas ir… viņa? — es pajautāju.

— Viņa, — pamāja Jānis. — Tas ir par nedēļu.

Es mehāniski pārbēru pāris monētas plaukstā. Parasti eiro, divīši, centi. Bet… auksti. Un ož pēc mitruma. Ne pēc “kabatas”, ne pēc “maka”. Ož pēc pagraba.

— Viņš iet ārā? — es vaicāju.

— Mēs viņu ārā nelaižam, — uzreiz pateica Maruta. — Viņš ir istabas kaķis.

Jānis piebilda:

— Nu… dažreiz… kāpņu telpā izskrien. Kamēr durvis vaļā. Bet es viņu noķeru. Viņš taču ir kaķis, jūs saprotat. Viņš ir kā ūdens — ja ir sprauga, viņš ir iekšā.

Lūk, arī mehānisms.

— Un kur viņš tās monētas atstāj? — es precizēju.

— Uz paklājiņa pie durvīm, — teica Maruta. — Dažreiz tieši čībā man ieliek. It kā mājienu dotu: “Ej jau, sieviete, nopērc sev kādu prieku.”

— Un vienmēr pa vienai? — es jautāju.

— Pa vienai, — pamāja Jānis. — Tieši tas arī kaitina. Ja viņš atnestu uzreiz sauju — es padomātu: atradis kaut kur uz ielas, Centrāltirgū vai pie veikala. Bet viņš — kā grāmatvedis. Vienu. Tad pauze. Tad vēl vienu.

Kaķiem vispār patīk rituāli. Viņu prāts ir iekārtotas tā: kaut kas nostrādāja vienreiz — tātad tā arī turpmāk jādzīvo.

— Klausieties, — es teicu, — reālistiskākais variants: viņš velk sīknaudu no kādas pastāvīgas vietas. Kāpņu telpas burciņa “kodu atslēgai”, kāda krūze uz nakts skapīša, jakas kabata uz pakaramā kaimiņiem… kaķi prot būt talantīgi arheologi. Bet pēc smaržas monētas šķiet kā no pagraba. Uzlieciet kameru pie durvīm. Parastu mājas kameru. Paskatīsimies, no kurienes viņš nāk.

Jānis atviegloti pamāja, kā cilvēks, kuram beidzot atļauts nebūt trakam.

— Mēs jau uzlikām, — viņš teica. — Un lūk, šeit… sākas.

Pēc divām dienām Jānis uzrakstīja: “Vai var pie jums iebraukt bez kaķa? Tikai parādīt video.”

Šādi ziņojumi parasti beidzas ar vārdiem “jūs neticēsiet”. Un, kā likums, es neticu — bet skatos. Viņš atnāca viens. Bez kastes. Ar telefonu. Un ar sejas izteiksmi kā cilvēkam, kurš divas dienas nevar izlemt: dusmoties vai baidīties.

— Skatieties, — viņš teica un ieslēdza ierakstu.

Kamera bija vērsta uz koridoru un durvīm. Redzams, kā no rīta viņi aiziet. Seva sēž, skatās viņiem pakaļ, tad sāk staigāt pa apli, it kā skaitītu stūrus. Tad — bāc — lēciens pie durvīm, kamēr nav aizvērušās, nags spraugā, un kaķis… aiziet.

Ne uz ielu. Kāpņu telpā. Tālāk — pats interesantākais: Seva pazūd gandrīz uz stundu. Atgriežas nevis skriešus vai apmierināts, bet sakoncentrējies. Pieiet pie paklājiņa. Akurāti noliek monētu. Apsēžas un skatās uz durvīm. It kā teiktu: “Es veicu iemaksu. Kur aplausi?”

— Un tā katru dienu, — teica Jānis. — Tieši pa dienu, kamēr mēs esam darbā. Es jau domāju: viņš kādu satiek. Vai… viņu kāds baro.

— Vai kaimiņi sūdzas? — es pajautāju.

Jānis saviebās:

— Kaimiņi sākumā smējās. Pēc tam vienai kaimiņienei pazuda burka ar sīknaudu, ko viņa turēja uz nakts skapīša “maizei”. Un viņa tagad uz mums skatās tā, it kā Seva būtu Purvciema bēdīgākā autoritāte. Bet šorīt kaimiņš no sestā stāva pateica: “Ja jūsu kaķis vēlreiz līdīs mūsu stāvā — es viņu…” nu, jūs sapratāt.

Es nopūtos.

— Seva nav vainīgs. Vainīgi ir cilvēki, kas atstāj kaķim piekļuvi kāpņu telpai. Bet skatāmies tālāk.

Jānis pāršķīra uz citu fragmentu. Un lūk, te kadrā parādījās brīdis, no kura man iekšā kaut kas noklikšķēja: Seva atgriezās un atnesa… nevis vienkārši monētu. Viņš atnesa monētu caurspīdīgā kapsulā.

Plastmasa bija ieplaisājusi, it kā tā būtu vērta vaļā ar nagu vai nazi. Bet pati monēta — liela, spīdīga, skaidri redzams, ka nevis “atlikums no “Rimi””. Šādas monētas cilvēki glabā atsevišķi. Tās netur kabatā. Un noteikti nepazaudē kāpņu telpā.

— Lūk, šis… — Jānis iebakstīja ar pirkstu ekrānā. — Šim pie mums nevajadzēja būt.

Es pamāju. Tāpēc, ka es sapratu, ko viņš ar to domā. Nevis “pasaulē tam nevajadzētu eksistēt”, bet “kaķis ir rīkojies ļoti slikti”.

— Kam tā pieder? — es jautāju.

Jānis norija siekalas.

— Piektā stāva kaimiņam. Pēterim. Viņš ir numismāts. Vecs vīrs, vienmēr pieklājīgs. Viņš kaut kad vasarā Sevu glaudīja un rādīja man monētu… tādu pašu. Teica: “Turu kapsulā, lai nesaskrāpētu. Tā ir piemiņa.” Bet vakar… — Jānis nodūra acis, — vakar viņa dzīvokli uzlauza.  Un kaimiņiene teica: “Pēteris uztraucās, viņam pazudusi kaste ar monētām.”

Lūk, tas ir tas. “Liekais”, ko dzirdi. Kaķis neatstiepa vienkārši naudu. Kaķis atstiepa pierādījumu.

— Vai esat pārliecināti, ka tā ir tieši viņa monēta? — es precizēju.

— Gandrīz, — teica Jānis. — Pēterim bija tāda ar sudraba pieclatnieka “Mildu”. Un viņš teica: “Es to mazdēlam atstāšu.” Es neesmu speciālists, bet… plastmasa, monēta… tas nav “atradu uz kāpnēm”.

Es aizdomājos. Nepatīkamākais šādos stāstos ir tas, ka kaķi “nezog” kā cilvēki. Viņi velk to, kas viņiem šķiet interesanti smaržojošs. Bet interesanti smaržot var… kāda slēptuve. Jebkur. Tostarp pagrabā.

— Vai kameru var pārlikt tuvāk liftam vai kāpņu laukumiņā? — es vaicāju.

— Jau pārlikām, — teica Jānis un ieslēdza jaunu video.

Un lūk, te viss kļuva skaidrs…

Pa dienu, kad visi ir darbā, kadrā parādījās puisis — kādus sešpadsmit septiņpadsmit gadus vecs. “Adidas” cepure, kapuce, skatiens grīdā. Viņš kāpj lejā pa kāpnēm, apskatās un… atver durvis uz pagrabu. Bet pēc divdesmit minūtēm iznāk atpakaļ, ātri, ar to pašu skatienu “es te nebiju”. Un burtiski pēc pusstundas no tā paša pagraba atgriežas Seva. Ar monētu.

— Kas tas ir? — es pajautāju, lai gan sirdī jau nojautu.

Jānis klusi teica:

— Tas ir Artis. No ceturtā stāva. Māte viņam viena, pastāvīgi auro, viņš te skolā, te vazājas apkārt. Es domāju — vienkārši parasts puika. Bet tagad domāju: viņš pagrabā kaut ko slēpj.

Saprotiet, kaķis ir vienkārša un ģeniāla būtne vienlaikus. Ja pagrabā ir vieta, kur ož pēc metāla, svešām rokām, stresa un “interesantā”, kaķis turp dosies kā uz muzeju. It īpaši, ja durvis kaut reizi ir bijušas vaļā.

— Ko darīt? — jautāja Jānis. — Es negribu pats tur līst. Tur ir tumšs, caurules, kas zina, kas tur vēl ir. Bet arī klusēt… pēc šīs monētas… es nevaru.

Uzzini kur kaķis atrada tās monētas,

kā viņas tur nonāca un kāpēc vispār kaķiem ir interesanti darīt tādas lietas

Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk