“Mūsu kaķis sācis nest mājās sīknaudu” smējās Maruta un grib padalīties ar notikušo (1)

Es pateicu to, ko vienmēr saku līdzīgos gadījumos:

— Nevajag tēlot varoni. Šī nav filma. Jums nav pienākuma ķert zagļus pagrabā. Jums ir video. Ir fakts par Pētera dzīvokļa uzlaušanu. Ir monēta kapsulā. Un ir kaķis, kurš nez kāpēc velk monētas no pagraba. Ejiet pie pilnvarotā. Un paralēli — parunājiet ar Pēteri vai tiem, kas tagad ir viņa vietā. Pasakiet par monētu. Lai atpazīst.

Jānis pamāja. Un šajā mājienā bija daudz pieauguša cilvēka apņēmības: “es negribu nepatikšanas, bet es vairs nevaru izlikties”. Pēc dažām dienām es uzzināju nobeigumu — Maruta piezvanīja pati. Balss viņai bija svinīga, kā cilvēkam, kurš pirmo reizi mūžā redzējis taisnīgumu bez televīzijas ziņām.

— Vai jūs iedomājaties, ko mūsu Seva sarīkoja? Viņš nav kaķis, viņš ir īsts speciālists!

Un izstāstīja.

Pilnvarotais sākumā, kā jau tas mēdz būt, pret stāstu par kaķi izturējās skeptiski. Bet, kad Jānis parādīja video un atnesa monētu kapsulā — skepse kļuva mazāk ērta. Viņi nokāpa pagrabā nevis divatā, bet kā nākas — ar inspektoru un nama apsaimniekotāja pārstāvi. Atvēra tās pašas durvis. Tālākajā stūrī, aiz caurulēm, atrada kasti. Kastē — sīknauda, banknošu paciņa, vairāki maki un… skārda kārba ar monētām. Tā pati, Pētera.

Arti paņēma nevis “pēc sejas”, bet pēc faktiem: gāja iekšā, nāca ārā, piekļuve bija, lietas slēptuvē. Izrādījās, viņš tiešām ložņāja pa kāpņu telpām — vai nu kādam atslēgas noskatīja, vai “uzlauza” pa sīkumam, bet pagrabu padarīja par savu noliktavu. Pēteris pēc tam runāja jau citādi: nevis par zaudējumu, bet no atvieglojuma. Kad viņam atdeva kārbu.

Bet Seva… Seva atgriezās mājās un pirmo reizi ilgā laikā apgūlās nevis pie durvīm un nevis uz paklājiņa “postenī”, bet uz radiatora, ar vēderu uz augšu, kā kaķis, kurš beidzot ir nolēmis: “viss, maiņa beigusies”. Es pēc tam domāju: kāpēc viņš vispār sāka nēsāt to sīknaudu?

Tāpēc, ka kaķim bija interesanti. Tāpēc, ka pagrabā oda pēc sveša. Tāpēc, ka tur bija “nepareizi”, bet kaķi nepatiesību jūt kā caurvēju. Un tāpēc, ka kaķis nevar jums atnest visu slēptuvi — viņš atnes pa vienai monētai, kā pa pilienam, kā mājienu: “Paskatieties tur. Tur ir kaut kas, kas nav jūsu.”

Un dažreiz “tas, kam nevajadzēja eksistēt”, nav mistika vai paralēlās pasaules. Tā ir sveša lieta svešā vietā. Tā ir sveša patiesība, paslēpta pagrabā, kamēr jūs darbā izliekaties, ka mājā viss ir kārtībā. Seva vienkārši pārstāja izlikties. Bet cilvēki… cilvēki beidzot paskatījās tur, kur viņiem sen nebija gribējies skatīties.