Manai vecmāmiņai bija māja Ludzā — veca, koka, ar šķību lieveni, ciešu ieejas durvju un smaržu pēc kaltētiem augiem, putekļiem un kausēta piena. Tajā mājā aiz ikonām viņa kaut ko slēpa
Katrs šīs mājas stūris bija piepildīts ar viņas garu. Pat tagad, pagājuši jau vairāki gadi pēc viņas aiziešanas, es atceros to nevis kā vietu, bet kā dzīvu būtni. Vecmāmiņa bija stipra, spītīga, klusa. Ne aiz cietsirdības — vienkārši viņa bija no tiem cilvēkiem, kas nekad nesūdzas un nesatricināmi dara savu.
Viņa visu darīja pati: dārzs, lopi, ievārījumi, krājumi, lūgšanas — viss viņai bija pēc noteikta ritma. Un vēl viņa vienmēr krāja. Krāja “melnai dienai”, “atvadu dienai”, “mazbērniem”, “jaunam žogam”. Bet naudu bankā viņa neturēja — tikai mājās. Un vienmēr teica:
— Viss, kas ir, — ir zem ikonas. Tur — droši. Tur neviens neaiztiks.
Un mēs ticējām. Pat jokojām, teicām, vecmāmiņai ir pašai sava “baznīcas banka”.
Kad vecmāmiņa aizgāja, es atbraucu četrdesmitajā dienā, lai palīdzētu mammai sakārtot māju. Mēs bijām palikušas tikai divas. Mamma visu laiku klusēja, šķiroja mantas, bet es gāju pa māju, kur bija pagājusi mana bērnība, un jutu, it kā staigātu pa gaisā sastingušām atmiņām. Viss bija palicis tāpat: virtuves aizkariņi ar sīkiem ziediņiem, lāde ar adītiem zeķēm, lampa ar apdegušu abažūru.
Es iegāju “svētajā stūrī” — mazā vietā lielajā istabā, kur karājās ikonas. To bija daudz. Daļa — zeltītās rāmjos, daļa — vienkāršas, no laika aptumšojušās. Uz plaukta gulēja bieza klade krāsainos vākos, veca svece un salvetīte, ko vecmāmiņa bija izšuvusi vēl pirms vairākiem gadu desmitiem.
Es pacēlu vienu Svētā ikonu. Aiz tās — maza konverte. Nodzeltējusi, ar vecu gumiju apvilkta. Istabā iegāja mamma un pamāja ar galvu:
— Redzi, es taču teicu. Tā ir viņas “krājkase”.
Es atvēru konverti. Iekšā nebija naudas. Tikai četrās daļās salocīta papīra lapa un mazs sarkans auduma maisiņš.
Es izplēsu papīru vaļā. Uz tā — neskaidrs rokraksts un gandrīz izbalojuši vārdi:
“Neatvērt tāpat vien. Atvērt tikai tad, ja nelaime. Ja melnais pa pēdām iet. Vispirms — lūgšana. Tad — sāli kreisajā stūrī. Tad — aizdedzināt ikonas. Nebaidīties. Galvenais — nebaidīties.”
Lasi vēl: Mājas zefīrs bez olām — gaisīgs kā sapnis, salds kā bērnība un pilnīgi kūst mutē
Mēs paskatījāmies viena uz otru. Mamma kļuva nopietna.
— Kas tas ir? — viņa iečukstēja.
Es klusi atvēru maisiņu. Iekšā — melna diega pavediens, plāna adata, trīsstūrī salocīts auduma gabaliņš un… matu cirtas kušķītis.
Es to gandrīz izlaidu no rokām.
Mēs sēdējām virtuvē. Klusējām. Tad mamma pēkšņi sacīja:
— Viņai reiz bija gadījums. Pirms manas dzimšanas. Viņa toreiz dzīvoja šajā mājā viena. Un kādu nakti kāds sāka klauvēt pie logiem. Vairākas dienas pēc kārtas. Vakaros — dobji, kā ozola dobumā. Tad — tuk-tuk-tuk.
Viņa to stāstīja savai draudzenei, un tā atveda kādu sievieti. Teica, ka tā esot “nelaime caur māju”. Tad vecmāmiņa veselu nedēļu neizgāja ārā, dedzināja vīraku, lasīja psalmus, tinu sāli sarkanā drānā un lika stūros.
— Es domāju, viņa vienkārši noveco… — čukstēja mamma. — Bet varbūt tomēr ne?
Mēs konverti neaiztikām. Aizvērām ikonu, visu rūpīgi nolikām vietā. Es jutu, ka tā nav rotaļa. Ka vecmāmiņa to nebija velti slēpusi tieši zem ikonas. Un varbūt kādreiz tur tiešām bija nauda — bet tā aizgāja, atdodot vietu kaut kam daudz svarīgākam.
Pēc pāris dienām mēs aizbraucām. Māja palika aizslēgta. Mamma teica:
— Vajadzētu pārdot. Vai kādam atdot.
Bet tā arī nesaņēmās.
— Lai stāv, — viņa teica. — Viņa to tur. Kamēr stāv — viņa ir ar mums.
Pagāja trīs gadi. Nesen es atkal biju ciemā. Aizbraucu pie mājas. Tā pati smarža. Tā pati klusuma sajūta. Un joprojām — kaut kā neomulīgi pie ikonām. Es neesmu atvērusi maisiņu. Un arī neatvēršu.
Bet tagad es zinu, ka vecmāmiņa glabāja ne tikai uzkrājumus.
Viņa glabāja mūs.
Savā veidā.
Klusējot. Stipri. Līdz pašam galam.
Un pat pēc tam.
