Latvijas kultūras pasaule ir atvadījusies no leģendārās mākslinieces Vijas Vētras, kura devusies mūžībā 103 gadu vecumā. Viņa bija personība, kuru daudzi dēvēja par dejas karalieni un kustību priesterieni, jo visa viņas dzīve bija viens liels ziedojums mākslai.
Vija Vētra ne tikai pati dejoja līdz pat sirmam vecumam, bet arī radīja unikālas horeogrāfijas un skoloja jaunos talantus. Viņai bija svarīgi, lai katrs dejotājs nevis vienkārši izpildītu kustības, bet gan ar visu sirdi izprastu katra soļa nozīmi.
Ceļš no Latvijas līdz pasaules metropolēm
Vijas Vētras dzīves gājums bija neparasts un piedzīvojumiem bagāts. Pēc Otrā pasaules kara viņa devās uz Austriju, kur Vīnes akadēmijā un konservatorijā apguva dejas mākslu un klasisko baletu. Viņas alkas pēc zināšanām un jaunām pieredzēm bija neizsīkstošas. Pagājušā gadsimta vidū māksliniece pārcēlās uz Austrāliju, bet vēlāk viņas ceļš aizveda uz ASV. Kopš 1964. gada par viņas mājām kļuva Ņujorka, kur viņa studēja moderno deju.
Taču ar Rietumu skolu viņai nepietika. Vija Vētra devās uz tālām zemēm, lai izzinātu dejas dvēseli citās kultūrās. Indijā viņa iedziļinājās indiešu klasiskās dejas noslēpumos, bet Spānijā mācījās izpaust kaislību caur flamenko ritmiem. Šī dažādo stilu apvienošana padarīja viņas pašas dejas rokrakstu par kaut ko unikālu un pasaulē vēl neredzētu.
Atgriešanās mājās un sakrālā deja
Kad Latvija atguva neatkarību, Vija Vētra kļuva par ikgadēju viesi dzimtenē. Katru pavasari viņa mēroja tālo ceļu no Amerikas, lai smeltos spēku savā zemē un dalītos tajā ar citiem. Viņas koncerti nebija parasti priekšnesumi, bet gan rituāli. Māksliniece uzskatīja, ka deja ir sakrāla māksla, kurā cilvēks atdod visu savu gribu, spēku un dvēseli.
Viņa vienmēr uzsvēra, ka deja nozīmē dzīvību. Skatītāji, kuri vēroja viņu uz skatuves, redzēja apbrīnojamu pretstatu – māksliniece bija spēcīga un stipra, bet tajā pašā laikā trausla, it kā izšķīstot mūzikā un kustībā. Viņa mācīja jauniešiem, ka uz skatuves nevar melot, tur ir jābūt patiesam un pilnībā klātesošam.
Plāns, kas tika izpildīts līdz pēdējam solim
Vijai Vētrai bija ļoti konkrēts mērķis, par kuru viņa atklāti runāja jau pirms vairākiem gadiem. Viņa vēlējās nodzīvot vismaz līdz 101 gada vecumam un, kas pats galvenais, šo laiku sagaidīt dejojot. Viņa mēdza pieminēt aktieri Ēvaldu Valteru, sakot, ka viņas plāns ir nodzīvot vismaz par gadu ilgāk. Māksliniece nevēlējās gadus saņemt kā dāvanu, bet gan tos aktīvi piedzīvot.
Šo apbrīnojamo mērķi viņa arī sasniedza. Savu pēdējo koncertu Latvijā viņa nodejoja savā simtgadē, pierādot, ka gadiem nav nozīmes, ja cilvēka gars ir brīvs. Viņas dzīve Ņujorkas mazajā dzīvoklītī bieži vien bija vientuļa, taču dejas mirkļos viņa jutās pilnīgi brīva. Tas bija mūžs, kas pilnībā upurēts mākslai, un Latvija šo dāvanu vienmēr atcerēsies ar lielu cieņu un mīlestību. Viņa aizgāja kā karaliene, atstājot neizdzēšamas pēdas dejas vēsturē.
