Ir cilvēki, kuriem no sirds patīk uzņemt viesus. Bet ir arī citi, kuriem šādas vizītes sagādā grūtības. Ir normāli nevēlēties uzņemt ciemiņus
Tie kas mīl aicināt ciemiņus – viņi tiešām uzplaukst, kad kāds ieskatās „uz stundiņu”. Mājas viņiem ir kā maza viesnīca ar pastāvīgu, siltu gaismu: tēja uz galda, pīrāgs krāsnī, rezerves čības sagatavotas. Un viņiem patiesi nav apgrūtinājums ne gatavošana, ne rūpes, ne bērnu bariņa troksnis viesistabā. Viņiem viss izdodas viegli, nepiespiesti un it kā pats no sevis.
Bet ir arī citi, kuriem šādas vizītes sagādā grūtības. Tie, kuri, dzirdot frāzi „vai drīkstam pie tevis ieskriet?”, sajūt vieglu iekšēju „ak…”. Jo pati ideja par „viesiem mājās” asociējas nevis ar siltumu, bet gan ar klapatām un diskomfortu. Un, jo vecāks kļūsti, jo stiprāk sāc novērtēt mieru, ritmu un telpu, kurā negribas ielaist svešus cilvēkus un lieku kņadu.
Par iespējām un niansēm
Jā, ne visiem ir iespēja un vēlme pārvērst dzīvokli par vietu cilvēku uzņemšanai. Dažreiz ir vienkārši šauri. Dažreiz ir trokšņaini kaimiņi vai plānas sienas. Bet dažreiz — tā ir ļoti personīga attieksme pret savām mājām. Kā pret patvērumu, kurā negribas laist svešiniekus. Tur ir mājīgi nevis tāpēc, ka ir skaisti, bet tāpēc, ka tas ir savējs.
Pievienosim šeit vēl vienu niansi. Nogurdinošā „ideālās saimnieces” loma. It kā vienkārši sanākuši draugi, bet tu jau jūties tā, it kā aizvadītu maiņu ģimenes restorānā: visus apkalpot, visus izklaidēt, visiem izdabāt. Un pat tad, ja viesi ir paši sirsnīgākie, tu neatpūties. Tu esi procesā. Bet pēc tam vēl — trauki, uzkopšana, un vakars, kuram vajadzēja būt „mājīgam”, pārvēršas pilnvērtīgās virsstundās.
Par iekšējo komfortu
Daži cilvēki nemīl kņadu. Viņiem tiešām ir nekomfortabli, kad mājās ir daudz ļaužu, troksnis, kāds virina durvis, kāds tualetē meklē dvieli. Tas nav stāsts par „nemīlu cilvēkus”, bet gan par „mīlu mieru”. Kāds atpūšas draugu lokā, bet kāds — vienatnē ar grāmatu un klusumu. Un otrais variants nav sliktāks.
Man, piemēram, ir patiesi komfortabli savā ierastajā ritmā. Esmu introverte. Man ir patiesi labi klusumā. Es mīlu savas mājas par to, ka šeit ir mierīgi, ierasti, paredzami. Pat mīļi cilvēki lielā daudzumā un manā telpā var izsist no sliedēm. Ne tāpēc, ka es būtu nedraudzīga — vienkārši mans veids, kā būt kopā ar cilvēkiem, ir iekārtots citādi. Piemēram, es ar prieku izcepšu pīrāgu un nodošu to draudzenei satiekoties, bet saukt visus pie sevis uz mājām man nemaz negribas.
Es zinu, ka daudziem cilvēkiem, tāpat kā man, vienkārši nav komfortabli trokšņainās kompānijās. Ne visi mīl komunikāciju formātā „visi sēžam pie galda un pēc kārtas stāstām, kā kuram klājas”. Kāds dod priekšroku tikties aci pret aci, parkā, kafejnīcā vai vienkārši uzrakstīt ziņu lietotnē. Tas nav stāsts par „asociālu uzvedību”. Tas ir stāsts par personīgajām robežām un mijiedarbības veidiem.
Neliela personīga atkāpe
Ne tik sen „aktīvisti” no mūsu 10. „B” klases nolēma sarīkot klases biedru satikšanos. Es arī nebiju pret redzēt klases biedrus un pačalot. Izveidoja grupu WhatsApp, vienojās par tikšanos skvērā pie strūklakas. Viss brīnišķīgi — atpazīšana, „Kā tev iet?”, „Kā viņiem?”. Bet… Jau tika ieplānota „pasēdēšana” pie vienas no klasesbiedrenēm. Jā, tur ir liela māja, viesmīlīgi saimnieki, liels galds. Bet cik ļoti man nepatīk šis formāts — sēdēt pie galda un stāstīt par sevi, klausīties citu stāstus un ēst iepriekš sagatavotas uzkodas.
Mazākais ir tas, ka lielāko daļu šo ēdienu es vienkārši neēdu un pie galda aprobežojos ar karoti dārzeņu salātu un pāris šķiņķa šķēlītēm. Vēl taču ir jāatbild uz visādiem „neērtiem” jautājumiem. Lūk, es patiesi nesaprotu, kāpēc cilvēkiem, kurus tu neesi redzējis divdesmit gadus, būtu jāzina par tavu darbu un tavu ģimeni. Un kāpēc man tas būtu jāzina par viņiem?
Lasi vēl: “Te ir garlaicīgi un ēst negaršīgi, mēs vairs negribam pie omes” teica mazais Mārcis
Kā tad tikties
Daudzi līdz ar vecumu sāk novērtēt citus formātus. Nevis „pie manis mājās pie galda”, bet „tikāmies kafejnīcā, papļāpājām, izklīdām — un nevienam nekas nerūp, nekas nav jāplāno, jāgatavo”. Katrs pasūtīs to ēdienu, kādu vēlēsies, un to dzērienu, kas viņu apmierina. Viss ir vienkāršāk, vieglāk, un katrs paliek labā noskaņojumā.
Lūk, arī es neaicinu viesus uz mājām. Ne tāpēc, ka nerespektētu vai nemīlētu. Vienkārši zinu, ka man tā nav atpūta. Turpretim ar prieku tiekos ar draugiem kafejnīcā, parkā, jebkurā neitrālā telpā. Tur es varu koncentrēties uz cilvēkiem, nevis galda servēšanu. Galu galā, kāda ir tikšanās jēga? Komunikācija. Bet tas, kur tā notiek, jau ir gaumes jautājums.
Kādam tas šķitīs dīvaini — nu kā tas ir, neaicināt ciemos? Bet kādam citam tā ir vienkārši dabiska izvēle. Bez apvainojumiem, bez neērtībām, bez pienākumiem. Var mīlēt cilvēkus, cienāt viņus ar pīrāgiem, smieties tikšanās reizēs un tajā pašā laikā negribēt pārvērst savu dzīvokli par pulcēšanās vietu. Ne tāpēc, ka būtu „žēl” vai „nav labi”, bet tāpēc, ka citādi ir iekārtota komforta sajūta.
Katrs no mums iekārto savu sadzīvi tā, kā viņam ir ērti. Kāds piepilda māju ar cilvēkiem, kāds — ar klusumu. Un tas, godīgi sakot, ir pilnīgi normāli. Galvenais, lai jums šajās mājās būtu labi. Bet kam dodat priekšroku jūs, draugi — uzņemt viesus mājās vai tikties „neitrālā teritorijā”?
