Vienmēr esmu uzskatījusi, ka mūsu ģimene ir paraugs visiem: mans vīrs strādā līdz vēlam vakaram, dažreiz pat brīvdienās, un mēs cenšamies nodrošināt saviem diviem bērniem visu to labāko, ko vien varam sniegt.
Tomēr vienmēr bija kaut kas, kas mani uztrauca – vīrs strādāja arī svētkos, lai gan viņa alga bija patiešām apmierinoša. Viņa prombūtnē es centos sevi mierināt ar domu, ka viņš strādā, lai nodrošinātu mūsu ģimenes labklājību.
Reiz, kad mēs guļam gultā un lēnām slīdām miega valstībā, mans vīrs uzreiz iemiga, neskatoties uz to, ka es pirms piecām minūtēm centos atdzīvināt mūsu laulību ar romantiskām vakariņām, taču, diemžēl, manas pūles bija velti. Vīrs vienkārši pagriezās uz sienas pusi un sāka krākt.
Salāti “no nekā”, bet ļoti garšīgi – aizmirsta PSRS laiku recepte ar tikai 3 sastāvdaļām
Pēkšņi, ap pusvieniem naktī, vīra telefonā iedegās ekrāns, jo atnāca īsziņa. Es neviļus paskatījos uz telefonu, un ziņkārība manā prātā pamodās, lai gan es sapratu, ka tur nevar būt nekas interesants, izņemot, iespējams, ziņas no bankas vai kādu surogātpastu.
Es paņēmu telefonu un ieraudzīju ekrānā tādu ziņu: “Mīļotais, apsveicu tevi, mūs abus, pirms desmit minūtēm mums piedzima ilgi gaidītais dēls!” Man pilnīgi karstuma lēkme uznāca, pēc tam drebuļi…Droši vien, ka arī mati uz galvas sakustējās…
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā