Apakšā ar zīmuli bija pierakstīts: “Sakrāju. Domāju Andrim biznesam atdot jubilejā. Tagad neatdošu. Tas mums, Gunta. Tev un mājiņai laukos. Parole — mūsu kāzu datums.”
Emocijas izlauzās. Viņš krāja gadiem, strādāja pa naktīm, atteica sev visu. Pēkšņi telefons žaketes kabatā sāka vibrēt: “Dēliņš”.
— Mamm, es rīt atbraukšu ar notāru. Vajag pilnvaru par dzīvokli, citādi tēti neizvilksim. Tu mani dzirdi?
— Dzirdu, Andri. Atbrauc. Tikai ne ar notāru. Atved mūsu rezerves atslēgas. Un lai tava smaka vairs nebūtu.
— Mamm, tu ko? Par ko jūs tēva vajadzības tagad apmaksāsiet?!
— To mēs vēl redzēsim, kurš no mums ir trūcīgs. Dvēselē tu noteikti.
Nākamās dienas rītā pie Guntas durvīm nozvanīja. Priekšā stāvēja divi vīrieši zilās uniformās. Aiz viņiem Marta un Andris. Teica vīrietis. — Saņemts signāls no radiniekiem.
— Mamm, lūdzu, atver. Mēs gribam, lai tevi apskata. Tu vakar dīvaini uzvedies.
Gunta atslēdza slēdzeni. Vīrieši iesoļoja priekšnamā. Marta ošņājās: “Redziet, tas ir acīmredzams.”
— Andriņ, tu tiešām ļausi viņiem mani aizvest?
Andris novērsa skatienu: “Mamm, jā tā ir privātā. Mums nav izvēles.”
— Stāvēt! — balss atskanēja no virtuves. Iznāca Viktora draugs, Nikolajs, un inspektors.
— Nikolaj? — Andris iepleta muti.
— Tas pats. Bet kas esat jūs? Privātais kantoris? Zinām tādus. Noformējiet viņus.
Marta sāka kliegt par radiniekiem, bet Nikolajs mierīgi pateica: “Andri, tu saproti, ka mēģinājums nelikumīgi ievietot psihiatriskajā stacionārā ir pants? Man diktofons vienmēr ir ieslēgts.”
Gunta piegāja pie dēla un iedeva bankas izrakstu: “Reku, ņem. To tēvs tev krāja biznesam. Desmit gadus krāja.”
Andris ieraudzīja summu. Marta mēģināja lapiņu izķert: “Oho! Tas visu maina! Mēs apmaksāsim visu un vēl paliks pāri…”
— Ārā, — klusi pateica Gunta. — Šī nauda aizies Viktoram. Bet dzīvokli es dāvinu fondam. Pēc mūsu aiziešanas viss aizies valstij.
— Mamm, tu nevari… — Andris pačukstēja.
— Varu, dēls. Es iemācījos. Tu man iemācīji.
Pusgadu vēlāk ciemā ziedēja ceriņi. Viktors un Gunta sēdēja uz savas koka mājas lieveņa. Viņiem bija savs dārzs un pirts. Par dēlu viņi zināja tikai to, ka Marta viņu pametusi un viņš strādā taksometrā.
— Vai pirtī krānu aizgriezi? — Gunta smaidot jautāja.
— Aizgriezu. Mums karstais ūdens tagad vienmēr ir par brīvu.
Viņi sēdēja apskāvušies — divi cilvēki, kuri spēja uzbūvēt savu mazo paradīzi. Vecā bļoda dārzā mirdzēja kā ordenis par drosmi.
