Domāju, ka daudziem pāriem pēc kāzām ir līdzīga problēma — nav, kur dzīvot, un par īres dzīvokli pat sapņot grūti. Tad nākas mitināties pie vecākiem. Ar mums bija tieši tāpat, tikai, diemžēl, mana pieredze izrādījās daudz sarežģītāka, nekā sākumā šķita.
Mani sauc Arnis, man ir trīsdesmit gadi. Ar sievu apprecējāmies pirms četriem gadiem, un pirmo gadu pēc kāzām dzīvojām pie viņas mammas. Sākumā viss bija labi — sievasmāte pret mani izturējās draudzīgi, runāja jauki un bieži teica, ka esmu labs cilvēks. Toreiz pat neiedomājos, ka ar laiku viss mainīsies.
Tomēr kā vīrietis es nevarēju atļauties dzīvot uz sievasmammas rēķina. Strādāju gandrīz bez atpūtas — reizēm šķita, ka dzīvoju tikai darbā. Sieva tolaik gaidīja bērniņu, tāpēc strādāt nevarēja un palika mājās. No savas algas daļu naudas vienmēr devu viņai, lai atliktu — domāju, ka krājam mūsu ģimenei, bērnam vai kādam svarīgam pirkumam nākotnē.
Bet bez tā es arī pats noliku malā nelielu daļu no savas algas. Tēvs man jau kopš bērnības bija mācījis — vienmēr turi kaut ko rezervē, “melnākām dienām”. Es šo padomu ņēmu pie sirds un regulāri atliktu pāris eiro. Kā vēlāk izrādījās, tieši šī mana ieraduma dēļ es arī nepaliku pilnīgi tukšā.
Pēc gada nolēmu pajautāt sievai, cik naudas līdz šim ir sakrājies. Pēc maniem aprēķiniem tur vajadzēja būt vismaz ap divdesmit tūkstošiem. Tomēr, kad viņa nosauca summu, gandrīz neticēju — tikai pieci tūkstoši. Es paliku mierīgs un vienkārši jautāju, kur palikusi pārējā nauda. Sieva klusēja. Tad lūdzu, lai viņa godīgi pastāsta, kas noticis.
Izrādījās, ka sievasmāte katru mēnesi bija ņēmusi daļu no naudas, ko sieva atlikusi. Viņa labi zināja, kur šī nauda tiek glabāta, un vienkārši paņēma to, kad gribēja. Kādu dienu sieva pamanīja, kā mamma atver lādīti un paņem no turienes naudu, un pārsteigta pajautāja: “Kāpēc tu to dari?”
Uz to sievasmāte atbildēja: “Ko jūs domājāt? Ka varēsiet te dzīvot par brīvu?”
Sievai nebija viegli šādā situācijā — viņa neko neteica pretī savai mammai, taču arī man šo gadījumu neatklāja. Viņa nolēma klusēt, cerot, ka viss pats no sevis nokārtosies. Tomēr laiks gāja, un nauda turpināja pazust, tāpēc situācija kļuva arvien neērtāka. Es gan pamanīju, ka viņa kļuva atturīgāka, bet toreiz vēl nenojautu īsto iemeslu.
Tajā pašā dienā mēs sapakojām savas mantas, es atradu mums dzīvokli un ar sievu pārcēlāmies prom, nevienu brīdinot. Kad sievasmāte pamanīja, ka mūsu vairs nav, viņa uzreiz sāka zvanīt un jautāt, kur mēs pazuduši. Es mierīgi paskaidroju, ka esam izvākušies un tagad dzīvosim atsevišķi. Viņa brīnījās, kāpēc tā, teica, ka mēs taču vēl varējām palikt, ka tam neesot bijis nekāda iemesla un ka tā neesot bijusi liela lieta.
Visvairāk mani pārsteidza tas, ka viņa sāka teikt, ka mēs taču pie viņas dzīvojām par brīvu. Tajā brīdī es tomēr iejaucos sarunā un mierīgi pateicu, ka naudu, ko viņa paņēmusi, mēs būtu varējuši izmantot, lai īrētu dzīvokli un dzīvotu patstāvīgi.
Pēc maniem vārdiem viņa uz brīdi apklusa. Bija redzams, ka saprata, ko es gribēju pateikt. Pēc tam viņa īsi novēlēja visu labu un saruna beidzās. Mēs ar sievu sākām dzīvot savā, kaut arī īrētā, bet mierīgā un brīvā mājvietā.
Pēc šī notikuma mūsu attiecības ar sievasmāti mainījās — mēs vienkārši pārstājām uzturēt kontaktu. Bija grūti turpināt saziņu, zinot, ka viņa ņēma naudu no savas meitas, kad tā gaidīja bērniņu.
Pēc šī notikuma mēs sākām dzīvot atsevišķi un pakāpeniski sakārtojām savu dzīvi. Laiks pagāja, un viss nostājās savās vietās. Šī pieredze tikai parādīja, cik svarīgi ir skaidri runāt par naudu un savstarpējām vienošanām, īpaši dzīvojot kopā ar radiem.
👉 Kā jums šķiet — vai šādās situācijās pietiek ar atklātu sarunu, vai tomēr labāk uzreiz dzīvot patstāvīgi?
