Populārais mūziķis Ainars Mielavs sociālajos tīklos darījis zināmu, ka savā dzīvē izdarījis izvēli.
Vietnē “Facebook” mūziķis ierakstīja, ka savā dzīvē gandrīz nekad nav neko izdarījis pareizi ar pirmo reizi. Kļūdījies un mācījies.
Mielavs raksta, ka Latvijā valda cilvēki, kas tam nepavisam nav piemēroti. Tādējādi mūziķis piebiedrojas Alvim Hermanim, kurš teica, ka politiķi par tādiem pārsvarā kļuvuši tāpēc, ka nevar atrast godīgu darbu kur citur.
Tā nu Mielavs izlēmis, ka pievienosies Hermaņa jaunajai dibinātajai politiskajai partijai “Bez partijām”, jo “nevaru citādāk. Jo nebūs miera, ja palikšu malā”. Sava paziņojuma beigās viņš piebilst – ir jau gatavs kritikai, ka viņu sauks par “Kremļa lakstīgalu un Okupekļa dziedātāju”, tomēr nevienam nav tiesību šajā sakarā neko teikt.
Tikmēr sabiedrībā pazīstamā Sarmīte Pīka, kuras vīrs, Rihards Pīks, 90.to gadu beigās bija Kultūras ministrs, kā arī – talantīgs kinorežisors, arī pati Sarmīte darbojusies kino lauciņā un bija sekmīga uzņēmēja, nevarēja “klusēt”. Viņa, uzzinot par Mielava “iešanu politikā”, izlēma ierakstīt sociālajos tīklos. Viņa raksta:
Mīļā miera labad jau it kā varētu klusēt, bet neklusēšu! Neklusēšu tādēļ, ka Ainārs Mielavs mēģina sevi paaugstināt, šoreiz pakāpjoties uz “negodīgo politiķu” mugurām, bet atvainojiet, godīgums un vārda turēšana ar šo cilvēku man noteikti nesaistās.
Un tagad viņš ir atvēzējies rādīt citiem, kā valstī pareizi ir jāsakārto lietas.
Jāsaka, ka atceroties Mielavu kājām nākam pa ceļu uz mūsu mājām, toreiz pārņēma žēlums. Redz kā, mūzikas izdevniecības īpašnieks, mūziķis, un nav pat sava auto.
Mielavs izteica lūgumu – saņemt atļauju izmantot mūsu drauga, ukraiņu fotomākslinieka Mikolas Gņisjuka uzņemto Imanta Kalniņa portretu viņa jaunajam mūzikas albumam. Par portreta izmantošanu tikšot samaksāts pēc albuma realizācijas uzsākšanas. Tad arī tiks nokārtota formālā puse, jo portrets varbūt nemaz nederēšot.
Ne mirkli nešauboties par Mielava godaprātu, iedevu portretu un sazvanīju Mikolu. Biju neformāla viņa pārstāve Latvijā, un sevišķi pēc viņa izstādes izveidošanas Rīgas Kongresu namā, kur tika eksponēti ļoti daudzi Latvijas aktieru un citus kultūras cilvēku portreti, ik pa laikam bija vajadzība pēc kādas bildes. Mikola, būdams atvērts un sirsnīgs cilvēks, nekad neatteica. “Ja tu saki, ka vajag, tad dari to!”- tā viņš man atbildēja. Vēl piebildu, ka izdevēji samaksās, un ar to saskaņošana beidzās.
Lasi vēl: “Šajā laikā vilkus var satikt daudz biežāk!”: meža kameras fiksē milzīgu baru ar vilkiem, kas siro (+ VIDEO)
Kad reklāmās ieraudzīju iznākušo Kalniņa albumu, biju pārsteigta. Bet vēl naivi cerēju, ka Mielavs tomēr uzradīsies un sakārtos attiecības ar albuma vāka autoru.
Jāsaka, ka man bija kauns atzīties Mikolam Gņisjukam, kādi sūdabrāļi mēdz būt arī mani tautieši, jo viņš vienmēr salīdzināja latviešus ar blēžiem krieviem, kas zog viņa darbus, un tos pārsimts eiro, par it kā honorāru, ieliku kabatā viņa atraitnei fotomākslinieka bērēs no savas naudas.
Cilvēk Mielav, ar palmas zaru rokās!
Gan jau arī Tev uzradīsies savs elektorāts, nešaubos.
Bet es par Tevi lielas cerības neloloju!
Ja Tu nonāksi tur, kur esi ieplānojis nokļūt, tad būsi tieši tāds pats, par kuriem tagad nicīgi izsakies.
P.S. Lai neizskatītos, ka runāju par Mielavu aiz viņa muguras, tad savu postu viņam “ietagoju”. Bet atbildes vietā viņš mani nobloķēja.
Tā, te nu bija savu kļūdu atzīšana un mācīšanās no tām, kā viņš raksta savā uzsaukumā.
