Šis stāsts sākās pirms aptuveni sešiem mēnešiem, kad iepazinos ar Līgu. Man ir trīsdesmit astoņi gadi, viņai – trīsdesmit seši. Līga audzina desmit gadus vecu dēlu Markusu no savas pirmās laulības.
Toreiz man šķita, ka sievietes pagātne un bērna esamība nav nekāds šķērslis, jo pēc sava šķiršanās procesa es joprojām cerēju izveidot mierīgu un stabilu ģimeni.
Domāju, ka sieviete, kura viena pati tiek galā ar dēla audzināšanu, noteikti ir atbildīga, uzticama un saprot, ko nozīmē rūpēties par mājas krietnumu.
Mūsu attiecības sākumā attīstījās strauji un patīkami. Līga bija enerģiska, saimnieciska un radīja iespaidu, ka viņa precīzi zina, ko vēlas no dzīves. Jau pēc pāris mēnešiem viņa pati ierosināja man pārvākties pie viņas. Viņai piederēja trīsistabu dzīvoklis, un Līga uzstāja, ka visiem pietiks vietas.
Turklāt dēlam turpat blakus bija skola un draugi, tāpēc pārvākšanās uz manu īrēto dzīvokli viņam būtu lieks stress. Es piekritu, jo vēlējos dzīvot kā normālā, pilnvērtīgā ģimenē.
Kopdzīves sākums un pirmās pārmaiņas
Sākumā viss šķita gandrīz ideāli. Es sakravāju mantas, pārcēlos un uzreiz uzņēmos lielāko daļu finansiālo izdevumu. Produktu pirkšana, komunālie maksājumi un dažādi sadzīves sīkumi praktiski automātiski kļuva par manu atbildību.
Ar Markusu mums izdevās atrast kopīgu valodu diezgan ātri, lai gan puika bija nedaudz izlutināts ar mātes un vecmāmiņas uzmanību. Es centos nogludināt visus asumus un uzturēt mājās mierīgu gaisotni.
Tomēr pēc pirmajiem trīs mēnešiem kaut kas sāka mainīties. Līga strādāja par administratori skaistumkopšanas salonā ar diezgan mierīgu grafiku – divas dienas darbā, divas brīvas. Viņa nebija pārslogota, taču vakaros arvien biežāk sāka atskanēt sūdzības par to, cik viņa ir nogurusi no darba “svešam onkulim”.
Viņa arvien biežāk izteica vēlmi vienkārši sēdēt mājās, nodarboties ar sevi un mājas darbiem, vairs nedomājot par pelnīšanu.
Kad vēlmes pārvēršas pretenzijās
Drīz vien vienkāršas sūdzības pārauga atklātās pretenzijās. Viņa sāka salīdzināt mūsu dzīvi ar citu draudzeņu iespējām. Viņa neizpratnē jautāja, kāpēc mēs atkal plānojam atvaļinājumu Turcijā, ja viņas draudzene nupat aizlidojusi uz Maldīvām.
Es mēģināju paskaidrot, ka mūsu budžetam ir robežas – es tieši tajā brīdī mainīju automašīnu un mēs bijām uzsākuši remontu vannas istabā. Līgas atbilde bija īsa un kodolīga:
“Nu, tad pelni vairāk! Tu taču esi vīrietis.”
Ar laiku šīs prasības kļuva vēl stingrākas. Viņa sēdēja pie vakariņu galda un paziņoja, ka sievietei vispār nav jāstrādā. Viņas uzdevums esot sargāt mājas pavardu, bet vīrietim jānodrošina tāds dzīves līmenis, lai sievietei nekad nebūtu jādomā par naudu. Viņas sarakstā bija privātskola dēlam, fitness un regulāras masāžas viņai pašai.
Es mēģināju runāt loģiski. Es teicu, ka saprastu viņas vēlmi nestrādāt, ja mums pieteiktos kopīgs bērns un viņa dotos dekretā. Bet šobrīd Markuss jau ir liels, pusi dienas pavada skolā, un man vienam pašam būtu jādzīvo darbā, lai nodrošinātu tādas ekstras trīs cilvēkiem. Mēs vienkārši vairs neredzētu viens otru. Viņa mani pārtrauca, sakot, ka tās visas esot tikai atrunas un es vienkārši negribot uzņemties atbildību.
Liktenīgā sestdiena un negaidītā atklāsme
Viss kulminēja pagājušajā sestdienā. Mēs sēdējām virtuvē, kamēr Markuss savā istabā spēlēja spēļu konsoli, ko es viņam biju nopircis. Līga atkal sāka strīdu, pārmetot man to, ka atteicos viņai pirkt ļoti dārgu kažoku.
Viņai jau bija gan silta dūnu jaka, gan mētelis, un es uzskatīju, ka šobrīd naudu prātīgāk ieguldīt remontā. Viņa nosauca mani par skopu un teica, ka es taupu uz viņas un viņas bērna rēķina.
Šajā brīdī es vairs neizturēju. Es pateicu, ka tā nav skopulība, bet gan saprātīga pieeja izdevumiem. Es pilnībā nodrošināju mūsu kopējo sadzīvi, pieņēmu viņu kopā ar dēlu un izturējos pret Markusu kā pret savējo, ieguldot gan laiku, gan naudu. Es teicu, ka uzskatīju mūs par partneriem un ģimeni, bet šobrīd jūtos kā bankomāts, kuram vēl tiek izteiktas pretenzijas, ja tas neizsniedz pietiekami daudz naudas.
Līga nolika tējas tasi, paskatījās uz mani ar aukstu, vērtējošu skatienu un izmeta frāzi, kas visu salika pa vietām:
— Nejauc robežas, Mārtiņ. Tu nevienu neesi “pieņēmis”. Ne tu izvēlējies mūs. Mēs izvēlējāmies tevi. Mēs ar Markusu jau esam ģimene.
Pilnvērtīga. Bet tu esi tikai piesaistīts elements. Mēs tev atļāvām ienākt mūsu dzīvē un dzīvot mūsu mājā. Tāpēc esi tik laipns un atbilsti prasībām, nevis mēģini te diktēt savus noteikumus. Tu šeit neesi galvenais. Tu šeit esi tamdēļ, lai mums būtu labi.
Klusums un sapratne
Virtuvē iestājās smags klusums. Skatoties uz šo sievieti, ar kuru vēl nesen plānoju kopīgu nākotni, man pēkšņi kļuva skaidrs: viņai blakus nevajag cilvēku, bet gan funkciju. Es biju tikai “piesaistīts elements”, kurš pieņemts darbā par vīru un tēvu, un tagad tieku rāts par zemu “produktivitāti”. Viņai nevajadzēja dzīves partneri. Viņai vajadzēja izdevīgu papildinājumu jau esošajai sistēmai “māte un bērns”.
Strīdēties nebija jēgas. Man nebija ne emociju, ne vēlēšanās kaut ko pierādīt. Es…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
