Es vienkārši piecēlos, izdzēru ūdens glāzi un devos uz guļamistabu pēc sava kofera. Līga sekoja man un nostājās durvīs, sakrustojusi rokas uz krūtīm.
Viņa jautāja, vai tiešām domāju viņu nobiedēt ar savu aiziešanu. Es atbildēju, ka nebiedēju, bet vienkārši atbrīvoju vietu tam, kurš viņu atlases kārtu izturēs sekmīgāk.
Mantu sakravāšana aizņēma ne vairāk par divdesmit minūtēm. Koferī ieliku tikai pašu nepieciešamāko – apģērbu un portatīvo datoru. Visu, ko biju pircis dzīvoklim – tehniku, produktus un Markusa spēļu konsoli – es atstāju viņiem.
Atslēgas noliku uz plaukta pie durvīm, pateicos par viesmīlību un aizgāju.
Pēc stundas sākās zvani un īsziņas. Sākumā tie bija pārmetumi un histērijas par to, ka esmu “nodevis sievieti ar bērnu”. Pēc tam sekoja ziņas, ka viņa esot rīkojusies karstumā un pārteikusies. Taču es vairs neredzēju jēgu atbildēt. Tagad es dzīvoju viens īrētā dzīvoklī un jūtos tā, it kā no galvas būtu noņemts ciešs stīps. Ir iestājies miers. Es sapratu, ka labāk būt vienam, nekā kļūt par cilvēku, kuru kāds “izvēlējies” tikai savu ērtību dēļ.
Kāpēc rodas šādas situācijas?
Šis stāsts atklāj vairākas būtiskas lietas par to, kā dažreiz veidojas attiecības, kurās jau priekšā ir bērns. Līgas teiktajā bija daļa patiesības – viņa ar dēlu tiešām veidoja ciešu un stabilu vienību vēl pirms manis. Problēma ir tajā, ka veselīgās attiecībās sieviete atver šo telpu, lai vīrietis tajā varētu ienākt kā pilnvērtīgs partneris vai ģimenes galva. Līga savu loku neatvēra. Viņa mani atstāja ārpusē kā resursu avotu, kuram jārullējas ap viņu izveidoto centru.
Kad vīrieti sāk uztvert kā objektu vai pakalpojumu sniedzēju, attiecības agri vai vēlu sabrūk. Frāze “mēs tevi izvēlējāmies” pasaka visu. Tā parasti izvēlas sadzīves tehniku vai meistaru, kurš izremontēs virtuvi – pēc parametriem, cenas un izdevīguma.
Mani novērtēja pēc ienākumiem un gatavības ieguldīties. Tiklīdz viena no funkcijām – dārga kažoka pirkšana – netika izpildīta, “darbinieku” mēģināja nolikt pie vietas.
Arī vainas apziņas celšana par “sievietes ar bērnu pamešanu” ir klasiska manipulācija. Es nevienu nepametu nelaimē. Es vienkārši izgāju no attiecībām, kas bija kļuvušas par vienpusēju līgumu, kura noteikumus drīkst mainīt tikai viena puse.
Es nebiju viņas bērna tēvs, es veidoju attiecības ar viņu kā sievieti. Ja šīs attiecības vairs nepastāv, man nevar būt pienākumu pret Markusu, kurā es esmu investējis tikai labas gribas vadīts.
Secinājumi un pārdomas
No šī stāsta var mācīties to, ka vīrietis nevar kļūt par līderi vai partneri ģimenē, kurā viņam jau pašā sākumā paziņo, ka viņš ir “pieņemts darbā pēc konkursa”. Īsta ģimene veidojas kopā, pat ja sākuma pozīcijas ir atšķirīgas. Pamats ir divi pieauguši cilvēki, kuri būvē kopīgu nākotni. Bērni dzīvo šī pamata aizsardzībā, bet viņi nedrīkst kļūt par instrumentu, ar kuru tiek manipulēts vīrietis.
Aiziešana klusi un bez liekiem strīdiem ir cieņas izrādīšana pašam pret sevi. Ja tevi neciena un tavu ieguldījumu uzskata par pašsaprotamu pienākumu bez tiesībām uz viedokli, tur vairs nav ko glābt. Reizēm vientulība ir daudz svētīgāka par atrašanos vidē, kurā esi tikai funkcija citu ērtībām.
(stāsta pirmā daļa raksta pirmajā lapā – spied ATPAKAĻ)
