Nevienam nenovēlu tādu kaimiņu, bet dzīvē gadās visādi. Mūsu skaudrais stāsts
— Kaimiņ, klausies, rīt es paņemšu pie sevis tavu sievu — lai viņa man pagatavo ēst, — nekaunīgi pateica vīrietis, kurš dzīvo mājā tieši pretī.
— Nu, vienkārši klausies, rīt es viņu paņemšu pie sevis, lai viņa man gatavo. Saprati? — nekaunīgi atkārtoja mans jaunais kaimiņš.
— Tu to tagad takā nopietni?!
Liene piesardzīgi uzlika plaukstu man uz pleca. Žests, ko mēs abi sapratām bez vārdiem — nepārsteidzies, nedari muļķības. Bet kā var savaldīties, kad šis… šis cilvēks stāv mūsu mājas sliekšņa ar duļķainu skatienu un tādu viltīgu smaidu?
— Igor, aizver durvis, — klusi teica Liene. Bet kaimiņš jau bija ielicis kāju durvju ailē. Viņš skatījās uz manu sievu ilgāk, nekā būtu pieklājīgi.
— Nu un? Man patīk tava sieva. Es jau redzu viņu pie plīts… priekšautā…
Mēs šeit ievācāmies apmēram pirms trim mēnešiem. Klusa apkārtne, zaļi koki, draudzīgi kaimiņi — viss, par ko sapņojām. Tukšā māja pretī nevienam netraucēja, līdz pirms divām nedēļām tur neparādījās Pāvels.
Sākumā — parastas neērtības: skaļa mūzika līdz rītam, nepieklājīgi vārdi pa visu pagalmu, dīvaini skatieni pāri žogam. Mēs ar Lieni centāmies to ignorēt.
— Viņš kaut kāds… dīvains, — teica Liene.
— Lai dzīvo, tikai lai neiesaistās mūsu dzīvē, — atbildēju.
Un tagad viņš stāv mūsu durvju priekšā, no viņa jūtami nes un runā… šitādas lietas.
Es spertu soli uz priekšu, bet Liene stingrāk saspieda manu plecu:
— Nevajag. Es tūlīt izsaukšu attiecīgo iestādi, lai tiek galā
— Nopietni? — kaimiņš iesmējās. — Tu vispār zini, kas es esmu? Tu vēl man pateiksi paldies!
— Labāk aizej. Uzreiz.
— Vai arī? — viņš saļodzījās un atkal pasmīnēja.
– Vai arī tevi aizvedīs. Un ne jau uz mājām.
Es ar acs kaktiņu pamanīju, ka Liene jau tur telefonu. Viņa bija piezvanījusi. Arī kaimiņš to saprata un atkāpās soli atpakaļ.
— Tā nevajadzēja darīt, jūs man vēl redzēsiet.
Tajā brīdī kaut kur tālumā ieskanējās sirēna.
— Tagad izskatīsim situāciju, kas noticis?
Es centos runāt mierīgi:
— Šis cilvēks ieradās pie mūsu mājas durvīm ne tajā labākajā stāvoklī. Izteica nepārprotamas lietas manai sievai, izteicās… nepieklājīgi. Kad lūdzām aiziet — atteicās.
Otrs kolēģis devās pie Pāvela, kurš uzreiz no izliktas laipnības pārgāja uz skaļiem izteicieniem. Tas turpinājās pāris minūtes.
— Pietiek, — pārtrauca viņu otrs. — Lūdzu, nāciet uz mašīnu, aprunāsimies.
— Pagaidām — brīdinājums. Bet ja kas, uzrakstiet iesniegumu. Kaimiņš jums ir… savāds, — teica ierēdnis.
Kad mašīna aizbrauca, mēs ar Lieni atgriezāmies mājā. Ārā jau bija satumsis. Es pārbaudīju durvis divreiz.
— Mēs to tā neatstāsim, — es klusi teicu, skatoties uz sievu.
Liene pamāja. Viņas acis bija nopietnas un mierīgas. Tas bija cilvēka skatiens, kurš gatavs aizstāvēt savu māju.
Es vēl nezināju, kas mūs sagaida. Bet viens bija skaidrs — mūsu jaunais kaimiņš tikai sāka savu “spēli”. Un mums vajadzēs būt gataviem.
Rīts mūs sagaidīja ar negaidītu mieru. It kā vakardienas vakars būtu bijis tikai slikts sapnis.
Es paskatījos pa logu — māja pretī stāvēja klusa, ar aizvērtiem aizkariem. Varbūt kaimiņš izgulējās pēc vakardienas. Vai, kas būtu labāk, — pārdomāja savu uzvedību. Cerība sabruka, kad izgāju pakaļ pastam. Pāvels stāvēja pie sava žoga, demonstratīvi slaukot rokas ar lupatu.
Ieraudzījis mani, viņš pacēla uzaci un uzsauca pār ceļu:
— Ja sūdzēsies — labi nebūs!
Es klusējot pagriezos un iegāju atpakaļ mājā. Biju satraucies…
— Kas noticis? — jautāja Liene, iznākot no virtuves.
— Nekas, — es nepateicu patiesību. — Vienkārši vējš. Bet tajā pašā dienā es pasūtīju novērošanas kameras. Četras: pie ieejas durvīm, aizmugurējā pagalmā, garāžā un pie vārtiņiem.
Vakarā nomainīju slēdzenes — uz drošākām, ar dubulto slēdzeni. Man nepatika sajūtas, kas lēnām pārņēma mūsu māju, bet es nevarēju neko nedarīt.
Mēs centāmies izlikties, ka viss ir kārtībā, bet es redzēju, kā Liene ir saspringta. Naktīs mēs pamanījām dīvainas pēdas zemē. Un kaimiņš mūs vēroja. Nepārtraukti. Tieši cauri žogam. Tas pārkāpa visas robežas. Ir jāiet to nokārtot oficiāli.
— Saprotiet, — viņš paskaidroja, klabinot ar pildspalvu pa galdu, — grūti ko darīt, kamēr nekas nav noticis. Bet mēs reģistrēsim jūsu sūdzību.
Kad atgriezos mājās Liene pastāstīja, ka redzējusi Pāvelu fotografējam mūsu māju caur žogu.
— Kāpēc? — es jautāju.
— Nezinu, bet viņš to darīja, kad domāja, ka neviens neredz. Un smaidīja.
Tajā naktī troksnis aiz loga pamodināja mani acumirklī.
— Paliec šeit, — es nočukstēju.
Uz pirkstgaliem es izgāju cauri tumšajai viesistabai līdz durvīm. Telefona kamera rādīja, ka vārtiņi — kurus es noteikti biju aizslēdzis — bija vaļā. Pagalms bija tukšs, bet sajūta, ka kāds tikko tur bija, nepameta mani.
No rīta pārbaudīju kameras ierakstus. 3:17 naktī ēna slīdēja gar žogu. Pauze. Tad — skaidri redzama mūsu kaimiņa figūra. Viņš iegāja pagalmā, stāvēja, skatoties uz guļamistabas logiem, un tad lēnām aizgāja, atstājot vārtiņus vaļā.
Skatoties uz to, es sapratu — laiks rīkoties līdz galam.
No rīta pie mūsu durvīm stāvēja olas, kuras tumsā nebijām pamanījuši. Ko tik mums nenācās “sagaidīt” pie žoga katru rītu. Tās bija kā maza bērna spēlītes, goda vārds. Suņu “dāvanas”, kurās bērni tajās iekāpa un to mēs sapratām jau tikai pusceļā uz bērnudārzu. Un kas tik vēl ne, pat atcerēties īsti negribas.
Šķir otru lapu, lai uzzinātu kā viss beidzās
