Andrejs, vecs universitātes biedrs, tagad strādāja advokātu birojā. Kad es viņam piezvanīju septiņos no rīta, viņš neuzdeva liekus jautājumus — vienkārši teica: brauc. Viņa kabinets bija mājīgs: koka paneļi, grāmatu plaukti, klusa kondicioniera dūkoņa. Šeit ārējā pasaule šķita tāla un netverama.
— Tavs pieteikums jau reģistrēts? Es pamāju.
— Labi. Tagad papildināsim to. Ar šādiem pierādījumiem un manu līdzdalību process virzīsies citādi.
Stundu vēlāk mēs jau sēdējām kabinetā. Vēl pēc divām stundām lietu nodeva tālāk. Andrejs izskaidroja, ka pie šādiem pieteikumiem ir jābūt tūlītējai pārbaudei, īpaši, ja ir video pierādījumi.
— Ja cilvēkam ir slikta vēsture — viņu izsauks uzreiz, — viņš piebilda.
Mājās es atgriezos ar sajūtu, ka ledus ir sakustējies. Pirmo reizi divu nedēļu laikā es redzēju cerību Lienes acīs, kad pastāstīju viņai visu.
Mēs pavadījām vakaru gandrīz mierīgi. Tikai kameru un slēdzeņu pārbaude atgādināja, ka viss vēl nav beidzies.
Rīts atnesa negaidītas ziņas. Telefona zvans mūs pamodināja pusdeviņos — zvanīja Andrejs.
— Ieslēdz ziņas. Vietējo kanālu, — viņš teica bez ievada.
Es ieslēdzu televizoru. Ekrānā rādīja pazīstamas ainas no mūsu ielas. Reportieris stāvēja tieši pie Pāvela mājas…
Es apsēdos uz dīvāna. Liene stāvēja blakus, viņas roka nolaidās uz mana pleca.
— Vai tas ir beidzies? — viņa jautāja.
— Tas ir sākums, — es atbildēju. Turpmākās nedēļas pagāja sēdēs un dokumentu kārtošanā. Es uzzināju, ka Pāvela pagātne nebija gaiša.
Uzzināju, ka viņš jau bija tuvu izlikšanai no mājas. Uzzināju, ka mēs nebijām pirmā ģimene, kura sastapās ar viņa “uzmanību”. Kādā rītā mēs pamodāmies, un māja pretī bija tukša. Kaimiņš bija pazudis no mūsu dzīves tikpat pēkšņi, kā parādījās.
Pēc mēneša mēs uzcēlām jaunu žogu — augstāku par iepriekšējo. Mazie atkal spēlēja pagalmā, nebaidoties kaut kur iekāpt.
Dienā, kad būvnieki pabeidza žogu, es piestiprināju pie vārtiem nelielu koka zīmi: “Nikns suns.” Nekad negribēju problēmas. Bet es aizsargāju savu ģimeni. Un tas ir mans pienākums. Un mans izvēles ceļš. Vienmēr.
Tagad mājā pretī dzīvo vecāks pāris. Mēs dažreiz apmaināmies ar cepumiem pāri žogam. Viņi ir jauki ļaudis. Parasti cilvēki. Tāpat kā mēs. Cilvēki, kas vienkārši vēlas dzīvot savu dzīvi.
