Autovadītājiem paziņots par jaunu iemeslu autovadītāja apliecības atņemšanai. Tagad ceļu likumsarga darbinieki var atņemt tiesības par braukšanu atpakaļgaitā noteiktos apstākļos.
Autotransporta tiesību speciālisti norāda, ka daudzi vadītāji izmanto atpakaļgaitu pat potenciāli bīstamās situācijās, kļūdaini domājot, ka dažus noteikumus var ignorēt pēc nepieciešamības. Ceļu satiksmes noteikumi patiešām atļauj braukt atpakaļgaitā, lai novērstu bīstamību, taču tikai tad, ja tas netraucē citiem transportlīdzekļiem.
Tomēr svarīgi atšķirt kontekstu. Manevrēšana atpakaļgaitā stāvvietā ir viena lieta, bet apzināta braukšana pretējā virzienā vienvirziena ceļā ir kas cits. Pēdējā gadījumā vadītājam var atņemt tiesības, ko pat apstiprinājusi Augstākā tiesa. Šādi noteikumi ir stājušies spēkā Krievijā un blakus valstīs.
Vienlaikus eksperti uzsver, ka lēmums bieži ir ceļu inspektora ziņā. Ja darbinieks nolems, ka vadītājs pārāk ilgi braucis atpakaļgaitā vienvirziena ceļā, tiks sastādīts protokols par tiesību atņemšanu. Šādi gadījumi ir pieauguši, un tiesā vēlāk pierādīt savu taisnību ir grūti, jo tiesu iestādes parasti atbalsta ceļu inspektora nostāju.
”Mirkšķināšana”, lai brīdinātu par ceļu likumsargiem: labs darbs vai palīdzība pārkāpējiem
Mirkšķināšana ar tālajām gaismām, ko autovadītāji izmanto, lai brīdinātu pretimbraucošo satiksmi par ceļu likumsarga posteni vai drošības kameru, jau sen ir kļuvusi par ieradumu, par ceļu satiksmes kultūras daļu, kas pazīstama ikvienam autovadītājam. Šis žests šķiet vienkāršs un nevainīgs: daži zibšņi brīdina pretimbraucošo vadītāju par potenciālu bīstamību.
Daudzi to uztver kā solidaritātes zīmi, veidu, kā palīdzēt citam autovadītājam izvairīties no soda, vienlaikus ievērojot likumu. Tomēr mūsdienu situācija uz ceļiem ir ievērojami mainījusies. Ceļu satiksmes kameras, automātiskā ierakstīšana un mobilās lietotnes ar atjauninājumiem par patruļu atrašanās vietām padara veco signālu mazāk nozīmīgu praktisko rezultātu ziņā. Turklāt šī ieraduma ētiskais aspekts rada jautājumus: vai mirkšķināšana vienmēr veicina drošību, vai tā netieši palīdz ceļu satiksmes noteikumu pārkāpējiem?
Ieraduma vēsture un tā evolūcija
Tradīcija brīdināt pretimbraucošos satiksmes dalībniekus par patruļām vai kamerām radās laikos, kad ceļu satiksmes uzraudzība bija daudz retāk sastopama un informācija tika apmainīta tikai ar autovadītāju ķēdes starpniecību. Mirkšķināšana tālajām gaismām bija praktiski vienīgais veids, kā iepriekš brīdināt citu autovadītāju par ceļu likumsarga posteni, ļaujot tam samazināt ātrumu un izvairīties no negaidītiem sodiem.
Toreiz šis žests tika uztverts kā savstarpējas rūpes, cieņas pret citiem un solidaritātes zīme uz ceļa. Laika gaitā šis ieradums iesakņojās sabiedrības apziņā, kļūstot par “ceļu brālības kodeksa” elementu, kur mirkšķināšana tika uztverta nevis kā noteikumu pārkāpums, bet gan kā piederības zīme noteiktai grupai. Autovadītāji jutās kā daļa no kopienas, kurā visi bija gatavi palīdzēt, brīdināt par slēptām briesmām un dalīties pieredzē un zināšanās.
Psiholoģiski tas radīja drošības un pārliecības sajūtu, un sociālā vide pastiprināja imitācijas efektu: ja lielākā daļa cilvēku mirkšķina, ir grūti atteikties, lai neizskatītos kā svešinieks. Tomēr, attīstoties tehnoloģijām, situācija ir dramatiski mainījusies. Automātiskās kameras, mobilās lietotnes, navigācijas sistēmas ar informāciju par satiksmes stabiem un sarežģītas uzraudzības sistēmas ir samazinājušas mirkšķināšanas efektivitāti līdz nullei. Mūsdienās šim signālam ir vairāk simboliska nekā praktiska nozīme, un žesta vēsturiskā nozīme var būt pretrunā ar mūsdienu drošību un likumiem.
