— Viņa kaut ko nojauta, — viņš teica. — Es jūtu. Ko es daru? Man nevajadzēja iet tik tālu. Viņš apsēdās gultas malā, galvu iegrimis rokās. Bija redzams — viņš baidās. Ne par sevi. Par stabilitāti. Par ērtu dzīvi. Par to, ka patiesība atklāsies un viss sabruks. Es piegāju klāt, apskāvu viņu no mugurpuses, nezinādama, ko teikt. Tajā brīdī sapratu — viņš nav gatavs. Nav gatavs spert soli pretī mūsu mīlestībai.
Pēc tam viņš nomierinājās, teica, ka visu atrisinās. Ka parunās ar viņu. Ka “vajag laiku”. Šis “laiks” kļuva par mūsu pastāvīgo pavadošo. Viņš vilcinājās. Solīja. Pārliecināja, ka nevēlas mani pazaudēt. Bet arī drosmes saraut saites ar pagātni viņam nebija.
Es sāku nogurt. Gaidīt. Klusēt. Dažreiz aizgāju — uz dienu, uz nedēļu. Tad viņš mani atrada, teica, ka nevar bez manis. Un es atgriezos. Atkal un atkal. Tāpēc, ka mīlēju. Tāpēc, ka ticēju mums. Tāpēc, ka viņš bija viss, ko es nemeklēju, bet atradu.
Tagad es stāvu uz izvēles sliekšņa. Es vairs nevaru būt “otra”. Nevaru dzīvot ēnā. Nevaru slēpties. Es gribu būt līdzās vīrietim, kurš tur manu roku ne slepus, bet lepni. Es nezinu, uz ko viņš izšķirsies. Nezinu, vai viņam pietiks drosmes. Bet es zinu noteikti — es vairs negaidīšu mūžīgi.
