Krāsa zem nagiem nenomazgājās. Andrejs berza rokas ar ziepēm, it kā gribētu izdzēst atmiņu. Bezcerīgi. Ūdens bija auksts. Ļoti auksts. Kā tajā dienā pirms divpadsmit gadiem
Pastnieks atnesa vēstuli no rīta. Tā gulēja uz galda. Andrejs baidījās tai pieskarties. Tēva rokraksts. Pazīstams, akurāts.. Aizmugurē – tikai viens vārds. “Piedod.” Viss. Nekā vairāk. Divpadsmit gadus atpakaļ. Andrejam bija divdesmit divi. Tikko beidzis juridisko fakultāti. Tēvs sēdēja kabinetā. Lasīja dokumentus. Pacēla acis, ieraudzījis dēlu.
— Jansons tevi gaidīs rīt, — viņš sacīja. — Deviņos no rīta.
Jansons. Tēva partneris. Ietekmīgs advokāts.
— Tēti, mums vajag parunāt.
Tēvs nolika papīrus malā. Paskatījās uzmanīgi. Uzacis savilkās, it kā viņš sajustu, ka kaut kas nav kārtībā.
— Klausos.
— Es neiešu pie Jansona.
Pauze. Gara. Klusums zvana ausīs.
— Nesaprotu, — sacīja tēvs lēni.
— Es negribu būt jurists.
Mājas kaimiņiene katru sestdienu gāja uz mežu ar lāpstu, vēlāk uzzināju, kāpēc…
Vārdi karājās gaisā. Tēvs piecēlās no galda. Piegāja pie loga. Ar muguru pret dēlu.
— Un par ko tu gribi kļūt?
— Par mākslinieku.
Tēvs pagriezās. Uz sejas pārsteigums.
— Par mākslinieku? — viņš pārjautāja. — Tu jokojies?
— Nē. Es runāju nopietni.
Andrejs atcerējās katru vārdu no tās sarunas. Katru intonāciju.
— Piecus gadus mācījies par juristu, — teica tēvs. — Piecus gadus!
— Mācījos tev, — atbildēja Andrejs. — Ne sev.
— Ģimenei! Nākotnei!
Tēvs staigāja pa kabinetu. Rokas aiz muguras.
— Mākslinieki dzīvo ļoti pieticīgi, — viņš turpināja.
— Ne visi.
— Lielākā daļa. Un tu nebūsi izņēmums.
Andrejs izvilka no somas mapi. Zīmējumi. Viņa darbi.
— Paskaties, — viņš sacīja.
Tēvs paņēma mapi. Lēni pāršķirstīja. Andrejs gaidīja. Cerēja. Varbūt tēvs sapratīs. Sajutīs.
— Hobijs, — beidzot sacīja tēvs. — Ne slikts hobijs.
— Tas nav hobijs. Tā ir mana dzīve.
Tēvs aizvēra mapi. Nolika uz galda, it kā mestu miskastē.
— Tava dzīve ir jurisprudence, — viņš teica stingri. — Pārējais ir iegribas.
Kāpēc skaitlis 6 ir tik spēcīgs un ko nozīmē ja tas ir tavā dzimšanas datumā
***
Andrejs skatījās uz vēstuli. Grozīja rokās. Kartons bija biezs, kvalitatīvs. Uz priekšpuses — reprodukcija. Van Gogs. “Zvaigžņotā nakts.” Likteņa ironija. Tēvs izvēlējies pastkarti ar gleznu, it kā atzītu dēla taisnību. Vai nejaušība? Andrejs nolika vēstuli uz plaukta. Blakus fotogrāfijai. Viņi ar tēvu makšķerē. Viņam bija desmit. Tēvs jauns. Laimīgs, it kā vēl nezinātu par nākotnes vilšanos.
Kad viss mainījās? Kad tēvs kļuva tāds? Pēc mammas aiziešanas. Jā, tad. Andrejam bija četrpadsmit. Tēvs noslēdzās. Iegremdējās darbā. Kļuva prasīgs, it kā censtos kontrolēt nekontrolējamo.
— Mamma saprastu, — toreiz teica Andrejs. — Viņa mīlēja mākslu.— Bet tā ir patiesība!
— Patiesība ir tā, ka tu domā tikai par sevi! Tā saruna ilga divas stundas.
Tēvs piegāja pie durvīm. Plaši tās atvēra.
— Ej, — viņš teica klusi. — Un neatgriezies.
— Tēti…
— Tūlīt!
Andrejs savāca mantas. Tēvs stāvēja koridorā. Skatījās sienā. Nepavadīja ar skatienu.
— Tēt… — mēģināja vēlreiz Andrejs.
Tēvs neatbildēja. Nepagriezās. Sastinga kā statuja. Andrejs izgāja no mājas. Durvis aizvērās aiz muguras. Viņi vairs nerunāja. Divpadsmit gadus. Andrejs paņēma telefonu. Ievadīja tēva numuru. Pirksts apstājās virs zvana pogas. Ko teikt? “Sveiks”? Pēc divpadsmit gadu klusuma Viņš nolika telefonu. Piegāja pie molberta. Noņēma pārsegu.
Glezna gandrīz gatava. Tēva portrets. Pēc atmiņas. Viņš strādāja pie tā gadu. Tieši tā viņš atcerējās tēvu. Andrejs paņēma otu. Pievilka ēnas ap acīm. Krunciņas. Interesanti, kā tēvs izskatās tagad? Viņam ir sešdesmit astoņi. Vakarā Andrejs aizgāja pie Ievas. Sieva krāsoja nagus. Koncentrējusies, it kā veiktu sarežģītu darbību.
— Atnāca vēstule, — sacīja viņš.
— No kā? — nepaceldama acis.
— No tēva.
Ieva sastinga. Nagu lakas otiņa palika gaisā.
— Ko viņš uzrakstīja?
— “Piedod.”
Viņa paskatījās uz viņu. Acīs līdzjūtība.
— Un ko tagad?
— Nezinu.
Ieva nolika nagu laku. Piegāja pie vīra. Apskāva.
— Saprot, ko ir izdarījis.
— Par vēlu.
— Nekad nav par vēlu. Ja ir mīlestība.
Andrejs piekļāvās viņas plecam. Siltajam. Tuvajam.
— Bet ja nav?
— Ir. Citādi kāpēc pastkarte?
Naktī Andrejs negulēja. Gulēja tumsā. Domāja. Tēvs vienkārši ir cilvēks ar savām bailēm. Zaudēja sievu. Baidījās zaudēt dēlu. Kontrolēja viņa dzīvi, mēģinādams kontrolēt likteni. Bezcerīgi, bet saprotami. Arī Andrejs kļūdījās. Bija spītīgs. Nemēģināja saprast tēvu. Abi pazaudēja divpadsmit gadus. Neatsveramu laiku, kā izbārstītas pērles.
Suns, kas gulēja ceļa vidū un nekustējās, bet patiesībā izglāba mūsu ģimeni
No rīta Andrejs piecēlās agri. Apģērbās. Paņēma gleznu.
— Kurp? — miegaini jautāja Ieva.
— Pie tēva.
Viņa pamāja ar galvu. Saprotoši, it kā to gaidījusi.
— Veiksmi, — viņa teica.
Noskūpstīja viņu vaigā. Maigi. Iedrošinoši.
Kā Tev šķiet – vai tēvs viņu pieņēma, vai atvēra durvis? Vai tomēr aizvēra acu priekšā? To uzzināsi lasot otro lapu
