Māja nebija mainījusies. Tas pats žogs. Tie paši logi. Bet šķita mazāka, it kā sarāvusies no vientulības. Andrejs stāvēja pie vārtiņiem. Nospieda zvanu, melodija pazīstama. Bērnība. Soļi priekšnamā. Lēni. Piesardzīgi. Durvis atvērās. Tēvs -sirms, bet acis tās pašas. Skatījās uz dēlu un neticēja.
— Andrej? — viņš nočukstēja.
— Sveiks, tēti.
Stāvēja klusumā. Vēroja viens otru. Laiks apstājās.
— Nāc iekšā, — beidzot sacīja tēvs.
Balss knapi dzirdama. Andrejs iegāja mājā. Smaržoja pēc mammas smaržām. Tēvs neko nebija mainījis. Viesistabā karājās viņa zīmējumi. Bērnības. Neveikli, bet dārgi.
— Tu tos saglabāji, — teica Andrejs.
— Protams, — atbildēja tēvs. — Tas taču ir tavs.
Apsēdās pie galda. Tēvs vārīja tēju. — Piedod, — viņš sacīja, nepaceldams acis.
— Un tu man piedod.
Lasi vēl: Cik reizes jāmazgā baltie rīsi, lai noņemtu pesticīdu un smago metālu atliekas
Tēvs paskatījās uz dēlu.
— Es biju … man nebija taisnība.
— Mums abiem nebija.
Andrejs izvilka gleznu. Parādīja tēvam.
— Tas esi tu.
Tēvs ilgi pētīja portretu. Klusējot. Ar pirkstu pārbrauca pāri audekla malām.
— Līdzīgs? — jautāja Andrejs.
— Ļoti, — tēvs pamāja ar galvu. — Pat pārāk.
Viņš piecēlās. Piegāja pie skapja. Izvilka mapi. To pašu.
— Glabāju, — viņš sacīja. — Visus šos gadus. Atvēra. Zīmējumi neskarti. Akurāti salikti kā dārgumi.
— Tikai nesen sapratu, — turpināja viņš. — Tev bija taisnība. Mamma tiešām būtu sapratusi.
— Piedod man, dēls, — tēvs atkārtoja.
— Es jau sen tev piedevu, tēti.
Viņi pavadīja visu dienu kopā. Runāja. Atcerējās. Aizpildīja divpadsmit gadu robus. Tēvs stāstīja par darbu. Par pensiju. Par to, cik ļoti pietrūcis. Andrejs — par gleznām. Par izstādēm. Par Ievu.
— Parādīsi viņu? — tēvs jautāja.
— Noteikti. Viņa grib ar tevi iepazīties.
— Un es ar viņu.
Vakarā Andrejs gatavojās doties prom. Tēvs pavadīja līdz vārtiņiem.
— Nāc vēl, — viņš lūdza. — Lūdzu.
— Nākšu. Noteikti.
Lasi vēl: Suns dārzā izraka dzelzs kannu – saimnieki bija nesaprašanā par tās saturu
Apskāvās. Stingri. Ilgi, it kā atgūtu zaudēto laiku. Andrejs gāja mājās. Dvēselē vieglums. Kabatā gulēja vēstule. Viens vārds izmainīja visu. “Piedod.” Maģisks vārds, kā atslēga no apburtas pils. Mīlestība uzvar lepnumu. Pēc nedēļas tēvs atbrauca pie viņiem. Iepazinās ar Ievu. Viņa viņam patika.
— Laba sieva, — viņš sacīja Andrejam. — Sargā viņu.
— Sargāju.
Tēvs apskatīja darbnīcu. Gleznas. Skulptūras. Brīnījās kā bērns muzejā.
— Talants, — viņš teica. — Īsts talants.
— Mammas, — atbildēja Andrejs.
— Arī mans, — pasmaidīja tēvs. — Nedaudz.
Viņi smējās. Priecājās par tikšanos. Plānoja nākotni. Tēvs vēlējās nopirkt vienu gleznu. Mājām.
— Nepārdošu, — sacīja Andrejs. — Uzdāvināšu.
— Kuru?
— To, ar tavu portretu.
Tēvs aizkustinājās. Apskāva dēlu.
— Paldies, — viņš nočukstēja.
Attālums pazuda. Divpadsmit gadi izzuda kā migla saulē. Ģimene atkal bija kopā. Ne tāda kā agrāk. Jauna. Gudra, stiprināta ar šķiršanos. Reizēm vajag pazaudēt, lai atrastu vienam otru. Aiziet, lai atgrieztos. Piedošana dod otro iespēju. Mīlestība dod spēku to izmantot.
