Gunta pārstāja komentēt pirkumus. Vēl vairāk — viņa sāka interesēties par cenām, kad viņas kopā gāja uz veikalu. Stāvēja pie piena plaukta un grozīja galvu.
— Re nu. Eiro un piecdesmit centi par litru. Bet es atceros, kā par santīmiem pirku.
— Tas vēl ir lētais, — teica Inese. — Ir arī par divi piecdesmit.
— Kur pasaule ripo…
Kādu vakaru vīramāte palūdza Inesei iemācīt viņai lietot bankas lietotni. Gribēja pati apmaksāt komunālos par savu dzīvokli, sekot īrnieku tēriņiem.
— Citādi es viņiem ticu uz vārda, bet viņi, varbūt, melo. Teiks, ka simts eiro samaksāja, bet paši — piecdesmit.
Inese parādīja. Gunta ilgi bakstīja telefona ekrānu, bet galu galā saprata. Pēc tam piezvanīja īrniekiem un sarīkoja viņiem pratināšanu par skaitītāju rādījumiem.
— Tā arī zināju, — viņa teica, noliekot klausuli. — Samazina rādījumus. Saka, ka desmit kubu ūdens satecējis, bet pēc maniem aprēķiniem — visi piecpadsmit. Tagad pārbaudīšu katru mēnesi.
Latvijā februārī un marta sākumā debesīs būs vērojama neparasta parādība: kā sagatavoties
— Tikai neķīvējaties ar viņiem, — palūdza Inese. — Labi īrnieki nemētājas apkārt.
— Nē, nē. Bet arī mānīt sevi neļaušu.
Kādu vakaru Gunta pasauca Inesi uz savu istabu. Uz galda gulēja nauda — dažas banknotes.
— Te, paņem. Komunālajiem.
— Nevajag, Gunta. Mēs tiekam galā.
— Vajag. Es šeit dzīvoju, gaismu dedzinu, ūdeni tērēju. Nav labi jums uz kakla sēdēt.
— Jūs nesēžat uz kakla. Jūs esat ģimene.
— Ģimene ir tad, kad visi kopā velk. Ņem, ņem.
Inese paņēma. Ne tāpēc, ka nauda būtu vajadzīga, bet tāpēc, ka saprata — vīramātei tas ir svarīgi. Justies nevis par apgrūtinājumu, bet par daļu no kopējas lietas. Pirms Jaunā gada Gunta pēkšņi teica:
— Inese, es te padomāju… Varbūt man pārvākties atpakaļ pie sevis?
Inese pārtrauca griezt salātus.
— Kāpēc? Vai jums pie mums ir slikti?
— Man ir labi. Bet es taču redzu — jums ir šauri. Jauniem savu dzīvi vajag, bez piekabes pie sāniem.
— Jūs neesat piekabe. Un mums nav šauri.
— Tiešām?
— Tiešām. Māris būs sarūgtināts, ja jūs aizbrauksiet. Un arī es jau esmu pieradusi.
Vīramāte skatījās uz viņu ilgi un uzmanīgi.
— Bet es taču tev tik daudz sākumā…. Pati nezinu, kā tu izturēji.
— Izturēju, jo sapratu — jums nav viegli. Jauna vieta, jauni noteikumi. Tas jebkuru izsit no sliedēm.
— Cita jau sen būtu izraidījusi.
— Es neesmu cita. Es esmu jūsu vedekla. Tas ir uz visu mūžu.
Gunta pagriezās pret logu, bet Inese paspēja pamanīt, kā viņas acis iemirdzējās. Svētku vakariņas aizvadīja kopā, trijatā. Salāti, dzirkstošais, gadu mija. Vīramāte pacēla glāzi un teica:
— Par ģimeni. Par to, lai saprastu viens otru. Un par Inesi, kura man iemācīja, ka pasaule ir mainījusies, bet cilvēki — nē. Labi cilvēki.
Inese pasmaidīja. Saskandināja glāzi ar vīramāti, pēc tam ar vīru. Māris aplika roku viņai ap pleciem un pačukstēja ausī:
— Paldies tev. Es zinu, ka nebija viegli.
— Nebija, — tikpat klusu atbildēja Inese. — Bet tagad ir normāli.
Viņa paskatījās uz vīramāti. Tā smējās par kādu joku televizorā, turot rokās glāzi. Parasta sieviete, nedaudz spītīga, nedaudz vecmodīga. Bet sava. Tuva. Reizēm vajag vienkārši parādīt kvītis. Cipari nemelo. Bet godīga saruna dara brīnumus.
