Es nekad neesmu bijusi tāda, kas cenšas vīru kontrolēt vai katrā solī meklē kādus zemūdens akmeņus. Man vienmēr ir šķitis, ka rakšanās pa otra telefonu vai datora parolēm vienkārši nav mūsu līmenis un nekas labs no tādas izsekošanas nekad nesanāk.
Mūsu kopdzīve vienmēr bija šķitusi stabila un paredzama, balstīta uz abpusēju paļaušanos. Taču tajā vakarā viss notika pats no sevis, bez jebkāda nodoma no manas puses.
Es, Karīna, vienkārši stāvēju mūsu virtuves zonā, lēni griezu dārzeņus vēlām vakariņām, un tajā mierīgajā marta vakarā mājas klusumā Ilvara balss no blakus istabas skanēja neierasti skaidri.
Ārā valdīja tas īpatnējais pavasara sākuma drēgnums, kas raksturīgs Rīgas vakariem. Logu rūtis bija nedaudz aizsvīdušas no siltuma, un mūsu Teikas dzīvoklī valdīja ierasta, patīkama atmosfēra. Katlā uz plīts lēni vārījās zupa, veļas mašīna vannasistabā klusi dūca savā pēdējā ciklā, radot fonu ikdienas mieram.
Ilvars bija iegājis guļamistabā, lai aprunātos pa telefonu. Es nodomāju, ka tie ir kārtējie darbi. Viņš strādā par vadošo inženieri lielā būvniecības uzņēmumā, un pēdējā laikā viņam tiešām bija sakrājies daudz neatliekamu jautājumu, kas bieži ievilkās līdz vēlām stundām.
Bet tad es izdzirdēju viņa balsi. Tā nebija viņa ierastā, lietišķā un nedaudz nogurusī darba balss. Tā bija klusa, gandrīz čukstus, ar tādu intonāciju, kādu mēs savā starpā nebijām lietojuši jau labu laiku. Tas nebija nekas skaļš, taču pietiekams, lai mana roka ar nazi uz mirkli apstātos virs dēlīša.
— Nu viss, kaķēn… sarunāsim, ka sazināsimies nedaudz vēlāk, — viņš teica.
Tajā brīdī es vienkārši apstājos un uz brīdi it kā aizmirsos. Likās, ka visas mājas skaņas palika kaut kur fonā un iestājās tāds dīvains klusums. Es stāvēju, skatījos uz tiem sagrieztajiem burkāniem un pie sevis domāju – vai es tiešām tikko to dzirdēju, vai man tikai izlikās?
— Neizskumsti, mincīti, — viņš vēl piebilda, pirms klusi nolika klausuli.
Tajā mirklī virtuvē iestājās tāds dīvains klusums. Es centos sevi pārliecināt, ka tas ir tikai kaut kāds muļķīgs pārpratums vai varbūt viņa dīvainais veids, kā jokoties ar kolēģiem.
Taču iekšējā sajūta teica ko citu. Tā vieglā un nepiespiestā sajūta, ar kādu viņš šos vārdus izrunāja, skaidri apliecināja, ka saruna nav bijusi nejauša vai lietišķa.
Desmit gadi un nemanāmā atsvešināšanās
Mums abiem ir nedaudz pāri trīsdesmit pieciem. Ilvaram ir 38, man — 36 gadi. Es strādāju par mārketinga projektu vadītāju, un mūsu ikdiena ir klasisks mūsdienu Latvijas pilsētnieku stāsts.
Mēs esam kopā jau desmit gadus. Tas ir laiks, kurā esam paspējuši izveidot stabilu pamatu — pirms pieciem gadiem paņēmām hipotēku dzīvoklim, mēneša maksājums ir aptuveni 650 eiro, mums ir kopīgs auto un bērns, kurš nupat sācis apmeklēt sagatavošanas grupiņu dārziņā.
Taču, tagad par to domājot, es sāku saskatīt, ka pēdējā gada laikā kaut kas klusi un nemanāmi bija mainījies. Ilvars arvien biežāk vakariem izvēlējās pavadīt laiku savā viedtālrunī, nevis iesaistīties garās sarunās ar mani pie tējas tases. Es to skaidroju ar stresu darbā un nepieciešamību pēc “sava laika”. Sākotnējā dzirkstele pamazām pārvēršas par stabilu, bet nedaudz paredzamu rutīnu.
Kad Ilvars pēc sarunas beidzot iznāca no istabas un ienāca virtuvē, es turpināju darboties, it kā nekas nebūtu noticis.
— Tu zupu ēdīsi tagad vai vēlāk? — es pajautāju, mēģinot noturēt balsi tās parastajā līmenī.
— Jā, labprāt, esmu tiešām izsalcis, — viņš atbildēja tik dabiski, it kā iepriekšējā saruna būtu bijusi parasta apspriede par būvobjekta tāmēm.
Mēs apsēdāmies pie galda. Šķīvju skaņa, tvaiks no kūpošās zupas — viss izskatījās pēc ideālas bildes. Bet manā prātā kā sabojāta plate griezās tie divi vārdi. Es vēroju viņu un mēģināju saprast — kurā brīdī mūsu dzīvē parādījās šī paralēlā realitāte?
Saruna, kuru vairs nevarēja atlikt
Es nogaidīju kādu stundu. Pa to laiku mēs paspējām paēst, novākt galdu un nolikt bērnu gulēt. Kad mājā beidzot viss apklusa, es sapratu, ka nevarēšu vienkārši iet gulēt un tēlot, ka viss ir kārtībā. Man nebūtu miera, un mēs par to neizrunātos.
— Ilvar, ar ko tu nupat runāji? — es beidzot pajautāju, kad mēs abi palikām virtuvē pie pēdējās tējas tases.
Viņš uz mirkli samulsa, un es pamanīju, kā viņš uz sekundi novērš skatienu. Bija skaidrs, ka viņš tajā brīdī mēģina izdomāt kaut cik ticamu paskaidrojumu, kas atbilstu situācijai.
— Tu domā to pēdējo zvanu guļamistabā? — viņš pārprasīja.
— Jā. To pašu.
— Ā, tas Arnis no būvlaukuma zvanīja. Mums tur rītdienai kavējas piegāde, vajadzēja fiksi sarunāt, kā darīsim, — viņš noteica tik mierīgā balsī, ka uz mirkli es tiešām sāku šaubīties, vai tikai nebiju visu pārklausījusies.
Es vienkārši skatījos uz viņu un jutu tādu kā apnikumu. Pat ne dusmas, bet vairāk neizpratni par to, kā viņš var tik mierīgi un vienkārši man melot acīs tepat, mūsu pašu virtuvē.
— Un kopš kura laika inženieri darbā viens otru sauc par „kaķēniem”? — es mierīgi pajautāju un noliku tējas krūzi uz galda.
Virtuvē kļuva pavisam kluss. Viņš vairs neskatījās man acīs, bet klusējot sāka virpināt pirkstos papīra salveti. Es šo ieradumu labi pazinu – viņš tā darīja tikai brīžos, kad jutās tiešām neērti un nezināja, kā no situācijas izkulties.
Kā beidzās šī neērtā atklāsme, lasiet stāsta otrajā lapā
