Tajā otrdienā Marta pamodās ar sajūtu, ka diena būs parasta, pat pārāk, bet viss risinājās daudz savādāk – dzīve viņai piespēlēja ko izdevīgu
Viņa ieslēdza portatīvo datoru, ierasti uzvārīja kafiju un mehāniski pārbaudīja e-pastu: trīs paziņojumi no priekšnieka, pieci no kolēģiem un viens — dīvaini adresēts: “PROJEKTU NODAĻA — STEIDZAMI”. Marta nopūtās un noklikšķināja uz vēstules.
Tās saturā bija garš, haotisks ziņojums ar pielikumu — divdesmit slaidu prezentāciju ar nosaukumu “Nodaļas attīstības perspektīvas”. Zem vēstules bija paraksts: “Aldis Jaunzems, gaidu jūsu apstiprinājumu. — Olga”. Marta sarauca pieri: viņa nebija nekāds Aldis Jaunzems, un ar projektu nodaļu viņai nebija nekāda sakara. Droši vien kāds bija sajaucis adresātu. Vajadzētu pārsūtīt atpakaļ, lai cilvēku nenovestu nepatikšanās.
Taču tajā brīdī iezvanījās telefons — priekšniece steidzami pieprasīja sagatavot ceturkšņa atskaiti. Marta iegrima ciparos, aizmirstot par dīvaino vēstuli. Pēc pāris stundām, kad viņa atkal atgriezās pie e-pasta, ieraudzīja jaunu ziņojumu — šoreiz no pašas Olgas: “Jaunzema kungs, vai saņēmāt prezentāciju? Mums ļoti svarīgs jūsu viedoklis!” Vēstulei bija pievienots dokuments ar atzīmi “Konfidenciāli”.
Marta aizdomājās. Viņas galvā uzplaiksnīja doma: Bet ja nu es tiešām atbildu? Vienkārši eksperimenta pēc… Viņa atvēra prezentāciju — un aizrāvās: grafiki, plāni, drosmīgas idejas par darba reorganizāciju. Marta pieķēra sevi pie tā, ka domās komentē katru slaidu.
Pusstundu vēlāk viņa neizturēja un uzrakstīja detalizētu atsauksmi, izliekoties par Aldi Jaunzemu, taču pievienojot dažus jautājumus un padomus, kuri, kā viņai šķita, varētu patiesi noderēt.
Pēc desmit minūtēm atnāca atbilde: “Paldies par jūsu piezīmēm! Mēs uzreiz veiksim izmaiņas. Ļoti novērtēju jūsu iesaisti.” Marta pasmaidīja — pirmo reizi pēc ilga laika viņai patiesi interesēja, kas notiek citā nodaļā.
Lasi vēl: Čeks mana vīra jakas kabatā daudz ko pateica
Tajā brīdī priekšniece viņai atsūtīja ziņu: “Marta, steidzami pieslēdzies Zoom — jāapspriež jaunais projekts.” Marta pieslēdzās un, par savu pārsteigumu, ekrānā ieraudzīja to pašu Olgu. Viņa satraukti stāstīja par nodaļas reorganizāciju un pēkšņi vērsās pie Marta:
— Aldi, vai esat ar mums?
Iestājās pauze. Marta saprata, ka viņu kļūdas pēc bija pievienojuši vadības tērzēšanai. Viņa jau grasījās atzīties, bet tad priekšniece iesmējās:
— Olga, tā nav Aldis, tā ir mūsu Marta! Bet, ziniet, viņas svaigais skatījums mums tagad ļoti noderēja.
Lasi vēl: Neticama atgriešanās jeb kā kaķis tika atrasts pēc 5 gadiem otrā pasaules malā
Olga apjuka, bet ātri savācās:
— Tad, Marta, paldies par jūsu komentāriem! Varbūt jūs vēlētos piedalīties mūsu projektā? Mums vajadzīgs kāds no malas.
Marta pirmo reizi pēc ilga laika sajuta azartu. Viņa piekrita, un vakarā, aizverot portatīvo datoru, nodomāja: Dažkārt kļūda — tas ir visnegaidītākais izdevība. “Varbūt tas viss bija nejaušība,” viņa nodomāja. “Bet varbūt… tieši mans vārds nemaz nebija kļūda.”
Tajā vakarā Marta pirmo reizi daudzos mēnešos atvēra jaunu dokumentu ar nosaukumu “Idejas”, uzlika austiņas, un rakstīja, līdz pilsēta aiz loga iegrima naktī. Jo dažkārt pietiek ar vienu negaidītu klikšķi, lai sāktos pilnīgi cita dzīve.
