4. Atdodot ābolus, mēs zaudējam saikni ar dabu
Bieži vien, atdodot ražu, mēs aizmirstam, ka tieši mūsu pacietība un uzmanība deva augļiem iespēju augt tādiem, kādi tie ir. Tas nav tikai praktiskuma jautājums – tas ir jautājums par saikni ar dabu. Mēs rūpējamies par saviem augiem, jo saprotam, ka tie nevar mūs atstāt bez aprūpes.
Kad āboli tiek nodoti citu rokās, mēs zaudējam saikni ar šo procesu. Varbūt kāds novērtēs ābolus, bet vai viņš zinās, cik daudz darba ir ieguldīts katrā auglī?
Vai šis cilvēks var saprast, cik garš ceļojums bija ābelēm – no pirmajām pavasara lapām līdz tiem ļoti sulīgajiem un aromātiskajiem augļiem? Mums, dārzniekiem, šis brīdis ir svarīgs. Mēs ieguldām ražā ne tikai laiku, bet arī savu dvēseli. Un, atdodot ābolus, mēs zaudējam daļu no šīs unikālās pieredzes.
Lasi vēl: Vīramāte dalījās ar recepti: ”Visgaršīgākie un kraukšķīgākie marinētie kabači ziemai”
5. Psiholoģiskais aspekts
Daudzi dārznieki atzīst, ka patiesi novērtē savus ābolus un citus augļus, kad tos ir noplūkuši un apēduši. Šis process ir piepildīts ne tikai ar fizisku, bet arī psiholoģisku gandarījumu. Un, kad augļi aizplūst pie cita cilvēka, rodas tukšuma sajūta. Jā, varbūt cilvēks, kuram jūs atdevāt ābolus, būs pateicīgs.
Bet tieši jūs, nevis viņš, veltījāt enerģiju, laiku un mīlestību, lai šie āboli izaugtu. Tas ir sava veida zaudējums. Daudzi, kas nolēma atdot ražu, pamana, ka nākamajā sezonā augi sāk “baidīties” atdot ražu, nesaņemot pelnīto pateicību. Un, diemžēl, tas ietekmē zemes auglību un ražas kvalitāti.
