Daudzi no mums rīta steigā pie spoguļa nemaz neaizdomājas par to, kur paliek izķemmētie mati, kas palikuši sukā.
Mūsdienu pilsētas vidē mēs to uztveram kā pašsaprotamu higiēnas jautājumu, tomēr ziemeļu tautu kultūrā šāda rīcība būtu uzskatīta par nepiedodamu vieglprātību. Izrādās, ka ziemeļu tundras skarbajos apstākļos katrai kustībai un katram aizliegumam, ko vecmāmiņas nodeva mazmeitām, bija dziļa un praktiska nozīme, kas palīdzēja izdzīvot ne tikai fiziski, bet arī garīgi.
Tradīcijās mati nekad netika uzskatīti par vienkāršu rotu vai mirušām šūnām. Vecie ļaudis ciemos un čumos vēl šodien atceras stingro likumu: izķemmētos matus nedrīkst izmest atkritumos un jo īpaši tos nedrīkst izkaisīt vējā. Šis aizliegums ir viens no stingrākajiem tabu, kas caurvij ziemeļu tautu dzīvesziņu gadsimtu garumā.
Mati kā dzīvības enerģijas pavediens
Pētnieki, kuri iedziļinājušies ziemeļu tautu folklorā, norāda, ka mati simbolizēja – cilvēka dzīvības spēka vai dvēseles daļu. Tos mēdza salīdzināt ar smalkām antenām, kas saista sievieti ar garu pasauli un senču enerģiju. Jo garāki un spēcīgāki bija mati, jo ciešāka bija šī saikne ar saknēm.
Īpaši svarīgi tas bija tieši sievietēm, kuras ziemeļu kultūrā ir pavarda sargātājas un uguns saimnieces. Tika uzskatīts, ka sievietes enerģētiskais stāvoklis tiešā veidā ietekmē visu saimi. Ja mātes vai sievas iekšējais spēks apsīka, mājās sākās nedienas: bērni kļuva nemierīgi, vīram medībās vairs neveicās, bet ziemeļbriežu ganāmpulku piemeklēja kaites. Tāpēc rūpes par matiem bija nevis skaistumkopšana, bet gan savas ģimenes pasargāšana.
Kāpēc “atdot vējam” nozīmēja briesmas?
Vecie ļaudis mēdza teikt: “Matus vējā izmetīsi – galvu pazaudēsi.” Šis teiciens nebija tikai biedēklis nepaklausīgiem bērniem, tam apakšā slēpās vairāki ticējumu slāņi, ko speciālisti skaidro ar dabas un cilvēka nedalāmību.
Viens no populārākajiem skaidrojumiem saistīts ar putniem. Pastāvēja uzskats, ka putns, ieraugot vējā lidojošu matu, to noteikti iepīs savā ligzdā. Kamēr putns savām vajadzībām izmanto tavu matu, tavā galvā valdīs nemiers un nepārejošas sāpes. Enerģētiski tas nozīmēja, ka daļa no tevis ir sasieta svešā vietā, un tu vairs nepieder sev.
Otrs, daudz praktiskāks iemesls, bija saistīts ar vietējiem viedajiem un burvjiem. Viņi zināja, ka caur ķermeņa daļām, vai tie būtu nagi vai mati, visvieglāk ir ietekmēt cilvēka stāvokli. Izmest matu uz ielas nozīmēja atstāt savas enerģijas atslēgu jebkuram svešiniekam, kuram varētu būt nelāgi nodomi.
Lasi vēl: Kāpēc laukos šogad masveidā paliek tukši dārzi: tas vairs nav stāsts tikai par slinkumu
Kur palika izķemmētie mati?
Cilvēkiem pastāvēja skaidrs rituāls, kas tika ievērots katru rītu. Pēc matu sakārtošanas visi izkritušie matiņi tika rūpīgi savākti nelielā kamoliņā. Tos nekādā gadījumā neatstāja redzamā vietā.
Visbiežāk šos matus sadedzināja krāsnī vai ugunskurā. Uguns ziemeļnieku izpratnē ir šķīstītāja stihija, kas enerģiju nekavējoties aizvada atpakaļ garu pasaulei, neļaujot nevienam citam to izmantot savtīgos nolūkos. Ja uguns nebija pieejama, matus varēja paslēpt dziļā sienas spraugā vai iešūt mazā auduma lupatiņā, lai vēlāk, pienākot īstajam laikam, tos likvidētu.
Kāpēc pīne tika slēpta?
Interesanti, ka pat matu sakārtojumam bija sava valoda. Līdz kāzām meitene nēsāja vienu pīni, bet pēc laulībām tās kļuva divas. Šīs pīnes nekad netika demonstrētas publiski – tās rūpīgi slēpa zem īpašām galvassegām. Izlaisti mati svešu cilvēku priekšā tika uzskatīti par lielu nepieklājību un pat kaitīgu. Tā bija ģimenes enerģijas saglabāšana, lai tā “neizlīst” uz āru un neizgaist.
Lasi vēl: Nopirkt pamestu dzelzceļa staciju: kāpēc ģimene izvēlējās tik neparastu mājokli un kas tur ir tagad
Lai gan mūsdienās mēs dzīvojam pilsētu namos un lietojam modernu kosmētiku, daudzi no mums intuitīvi jūt, ka matiem piemīt kaut kas vairāk par vizuālo tēlu. Varbūt tieši šī senā ziemeļu gudrība par enerģijas saudzēšanu ir tas, kas mums šodienas straujajā ritmā pietrūkst.
