Samtenes ir vieni no atpazīstamākajiem un iemīļotākajiem ziediem dārzos. To spilgtie ziedi, kas atgādina mazas saulītes, priecē acis no agra pavasara līdz pat vēlam rudenim.
Šie augi ir slaveni ar savu neizvēlīgumu, bagātīgo ziedēšanu un – kas dārzkopjiem īpaši svarīgi – spēju atbaidīt kaitēkļus. Daudzi dārznieki ieraduma pēc stāda samtenes gar dobju malām, uzskatot tās par universālu “vairogu” pret kukaiņiem un kaitēm.
Tomēr pēdējos gados arvien vairāk pieredzējušu agronomu un dārzkopju sāk ar piesardzību izturēties pret samteņu plašu izmantošanu dārzeņu dobēs. Un ne bez pamata — aiz to ārējās pievilcības un šķietamās lietderības slēpjas vairākas iespējas, kas var ne tikai samazināt ražu, bet arī nodarīt kaitējumu augsnei un blakus augošajām kultūrām. Apskatīsim, kāpēc pat tik “noderīgi” ziedi var izrādīties ne tie labākie kaimiņi dārzeņiem.
1. Samtenes nav universāli “draugi” dārzeņiem
No bērnības daudzi ir dzirdējuši: “Iestādi samtenes – un neviens laputis tuvumā nenāks!” Šajā apgalvojumā ir daļa patiesības — samtenes patiešām izdala augsnē un gaisā gaistošus fitoncīdus un ēteriskās eļļas, kas atbaida nematodes, Kolorādo vaboles un dažus citus kaitēkļus.
Taču reti kurš piemin, ka šīs pašas vielas var negatīvi ietekmēt dažu dārzeņu augšanu un attīstību. Tas saistīts ar allelopātijas fenomenu — augu spēju izdalīt ķīmiskas vielas, kas kavē citu sugu augšanu. Samtenes ir viens no spilgtākajiem šīs parādības piemēriem.
Īpaši jutīgi pret to ir:
Sīpoli un ķiploki: aug blakus samtenēm, to sīpoli veidojas lēnāk, bet laksti kļūst plānāki un vājāki.
Pākšaugi (pupiņas, zirņi): novērots ziedēšanas un ražības samazinājums, ja augi stādīti pārāk tuvu samtenēm.
Lapu dārzeņi (salāti, spināti): lapas kļūst mazākas, augi ātrāk izmet ziedus vai karstumā vīst, jo konkurē par mitrumu un barības vielām.
Tādējādi, cerot uz aizsardzību, var iegūt nomāktas dobes un mazāku ražu. Tas īpaši attiecas uz nelieliem dārziem, kur augi aug cieši cits pie cita.
2. Piesaista ne tikai noderīgus, bet arī kaitīgus kukaiņus
Jā, samtenes atbaida dažus kaitēkļus, taču to spilgtie ziedi un spēcīgā smarža vienlaikus piesaista arī citus kukaiņus, kas ne vienmēr ir vēlami dārzā:
Bites un lapsenes. Tās ir noderīgas apputeksnēšanai. Turklāt lapsenes mēdz bojāt nogatavojušos tomātus, persikus un ogas.
Gliemeži un kailgliemeži. Kuplie samteņu krūmi rada ideālu vidi šiem kaitēkļiem — ēnu, mitrumu un patvērumu no saules. Īpaši lietainā vasarā tie masveidā apmetas zem samteņu lapām un no turienes viegli pārvietojas uz kāpostiem, salātiem vai zemenēm.
Tīklērces. Šie mikroskopiskie kaitēkļi bieži parādās samteņu lapu apakšpusē, īpaši karstā un sausā laikā. No turienes tie ātri pārceļas uz tuvākajiem tomātiem, gurķiem vai baklažāniem, izraisot lapu dzeltēšanu un ražas samazināšanos.
Tādējādi samtenes var kļūt ne tikai par “vairogu”, bet arī par sava veida “tiltu” kaitēkļiem, īpaši tad, ja stādījumi ir pārāk biezi un slikti vēdinās.
3. Augsnes paskābināšanās risks ilgstošas audzēšanas gadījumā
Vēl viens maz zināms, bet būtisks aspekts ir samteņu ietekme uz augsnes skābumu. Šie augi augsnē izdala organiskās skābes (piemēram, tagetīnskābi un citus fenola savienojumus), kas ar laiku uzkrājas, ja samtenes tiek audzētas vienā un tajā pašā vietā vairākus gadus pēc kārtas.
Rezultātā augsne pamazām paskābinās, kas lielākajai daļai dārzeņu kultūru ir ļoti nevēlami — tās dod priekšroku neitrālai vai viegli sārmainai videi (pH 6,0–7,0). Skābā vidē:
Pasliktinās fosfora, kalcija un magnija uzsūkšanās;
Aktivizējas patogēnās sēnes un baktērijas;
Samazinās labvēlīgās augsnes mikrofloras aktivitāte.
Īpaši no skābas augsnes cieš:
Kāposti – bieži tiek bojāti;
Burkāni un bietes – saknes kļūst deformētas un zaudē garšu;
Tomāti – kalcija trūkuma dēļ parādās galotņu puve.
Ja ievērojat, ka ražība samazinās, lai gan visas kopšanas prasības tiek ievērotas, vērts pārbaudīt augsnes pH līmeni – iespējams, vainojamas ir pārlieku dedzīgi audzētās samtenes.
4. Kad aizsardzība pārvēršas sliktu
Kā jau minēts iepriekš, samtenes aktīvi izmanto allelopātiju – stratēģiju, kurā augi izdala ķīmiskas vielas, lai apspiestu konkurentus. Tas padara tās par lieliskiem zaļmēslojuma augiem cīņā ar nezālēm, taču vienlaikus rada problēmas kultūraugiem, īpaši jaunajiem un jutīgajiem stādiem.
Visvairāk uzņēmīgi ir šādi augi:
Piparu, baklažānu un tomātu stādi – ja tos stāda pārāk tuvu samtenēm, var novērot augšanas aizkavēšanos;
Zaļumi (dilles, pētersīļi, kinza) – dīgsti parādās reti, augi ir vāji;
Garšaugi (baziliks, piparmētra, melisa) – to ēteriskās eļļas strīdas ar samteņu izdalītajām vielām, kas izraisa augšanas nomākumu.
Lasi vēl: Trīskārša Debesu aizsardzība: no 2025. gada novembra šos cilvēkus sargās trīs sargi — Spēka, Uguns un Veiksmes Eņģeļi
Svarīgi saprast: pat ja samtenes neaug tieši dobē ar dārzeņiem, to saknes var izplatīties 30–40 cm rādiusā, bet gaistošie savienojumi iedarbojas līdz pat 1 metram.
Tāpēc „draudzība” ar šiem augiem prasa pārdomātu izvietojumu dārzā.
5. Konkurence par resursiem: ūdeni, gaismu un barības vielām
Samtenes ir strauji augoši un diezgan stipri augi. Pat zemās šķirnes (piemēram, Tagetes patula) vienas sezonas laikā izveido blīvus krūmus līdz 40–50 cm augstumā. Tas rada vairākas problēmas:
Noēnojums: zemāk augošās kultūras (redīsi, salāti, zaļumi) var nesaņemt pietiekami daudz gaismas;
Konkurence par ūdeni: sausuma periodos samtenes aktīvi uzņem mitrumu, atstājot kaimiņaugiem “sausāku porciju”;
Augsnes noplicināšana: lai arī samtenes uzskata par “augsnes uzlabotājām”, blīvās dobēs tās ātri izsmeļ slāpekli, kāliju un mikroelementus.
Nelielā dārzā katrs kvadrātcentimetrs ir svarīgs, tāpēc platības izmantošana dekoratīviem augiem, pat ja tie ir “noderīgi”, var nebūt pamatota, ja galvenais mērķis ir liels un kvalitatīvs ražojums.
6. Ne visas šķirnes ir vienlīdz efektīvas
Daudzi dārzkopji kļūdaini uzskata, ka jebkuras samtenes atbaida kaitēkļus. Patiesībā to insekticīdās īpašības ievērojami atšķiras atkarībā no šķirnes:
Visefektīvākās: sīkziedu sugas, īpaši Tagetes tenuifolia (smalklapu samtenes) un tumšāku toņu Tagetes erecta.
Mazāk noderīgas: lielziedu, pildītās hibrīdšķirnes, kas audzētas galvenokārt dekoratīviem nolūkiem. Tās gandrīz neizdala kaitēkļus atbaidošas vielas, toties aizņem vairāk vietas, prasa vairāk mitruma un biežāk cieš no sēnīšu kaitēm (piemēram, pelēkās puves).
Ja jūs stādāt samtenes “labuma pēc”, bet izvēlaties skaistas, taču nelietderīgas šķirnes, tad iegūstat tikai mīnusus: aizņemtu vietu, risku augsnei un kaimiņaugos, bet bez reālas aizsardzības.
7. Samteņu kopšana nav tik vienkārša, kā šķiet
Neraugoties uz reputāciju kā “augiem sliņķiem”, samtenes prasa uzmanību un regulāru aprūpi:
Regulāru laistīšanu karstā laikā (pretējā gadījumā ziedēšana apstājas);
Nodzītu ziedu nogriešanu, lai veicinātu jaunu pumpuru veidošanos;
Tas viss nozīmē papildu darbu un rūpes, kas var būt nevajadzīgas, ja jūsu mērķis ir raža, nevis puķu dobe.
Kad samtenes tomēr ir noderīgas?
Neskatoties uz iepriekš minētajiem iespējam, pilnībā atteikties no samtenēm nevajadzētu. Tās patiešām var būt efektīvas šādos gadījumos:
Pret drātstārpiem un nematodēm – ja audzētas kā zaļmēslojums (siderāts) tīrā laukā vai rindstarpās;
Puķu dobēs un apmalēs – kur tās nekonkurē ar dārzeņiem;
Gar dārza celiņiem – kā dekoratīvs un daļēji aizsargājošs elements.
Galvenais ir lietošanas gudrība: samtenes labāk stādīt gar dobes malām vai atsevišķā zonā, nevis tieši blakus gurķiem, tomātiem vai citām dārzeņu kultūrām.
Alternatīvas samtenēm: droša aizsardzība dārzam
Ja vēlaties pasargāt ražu:
Kliņģerītes (Calendula) – atbaida laputis un nematodes, bet nekaitē dārzeņiem;
Nātru ziedi (Tropaeolum / nasturcija) – darbojas kā “slazds” laputīm, pasargājot galvenās kultūras;
Ķiploki un sīpoli – dabīgi repelenti, kas vienlaikus noder pārtikā;
Fasēlija un sinepes – lieliski zaļmēslojuma augi, kas uzlabo augsnes struktūru un nekonkurē ar dārzeņiem.
Lasi vēl: Gadiem ilgi raža bija par 10 kilogramiem mazāka, līdz uzzināju, kā padomju zemnieki vēlā rudenī gatavoja zemenes ziemai
Šie augi nodrošina aizsardzību uz kaimiņaugiem.
Samtenes ir skaisti, spilgti un savā ziņā noderīgi augi. Taču neapdomīga stādīšana dārzeņu dobēs var novest pie ražas samazināšanās, augsnes stāvokļa pasliktināšanās un pat kaitēkļu skaita pieauguma. Tas īpaši svarīgi nelielos dārzos, kur katrs zemes metrs jāizmanto maksimāli efektīvi.
