Reizēm šī sajūta atnāk klusi, nevis ar vārdiem, bet ar ķermeni. Tu saproti: nevajag lūgt palīdzību. Ne tāpēc, ka esi lepns, bet tāpēc, ka iekšēji zini — spēks ir tajā, ka vari pats. Pat ja reizēm grūti, tā ir brīvība, kas dziedina.
Tas var izklausīties skarbi, bet tieši tā nāk īpašs miers. Ne tāds kā pēc jogas vai meditācijas, bet dzīves mierīgums, kas rodas ar gadiem. Kad vairs nesteidzies, neapvainojies un neko negaidi pretī. Vienkārši dzīvo — klusumā, savā ritmā, ar to, kas ir.
Katrā pieaugušajā cilvēkā dzīvo viņa mazais bērns — noguris no gaidīšanas un cerībām, ka kāds sapratīs un piepildīs.
Gadu gaitā mums it kā kļūst vairāk spēka, sapratnes un pacietības. Tomēr kaut kas paliek — tā klusā, bērnišķīgā gaidīšana. Ka kāds pajautās: “Vai tev viss labi?”, atcerēsies dzimšanas dienu, neaizmirsīs, paliks blakus.
Paiet gadi, un tie, kurus reiz gaidīji, kļūst par parastiem cilvēkiem — nogurušiem, aizņemtiem, dažkārt noslēgtiem. Viņi nereti vienkārši ir pārāk noguruši no dzīves rūpēm. Un tieši tad svarīgi ir negaidīt pārāk daudz. Jo klusums dažkārt nozīmē ne vien vienaldzību, bet arī nespēju dot vairāk, nekā viņi spēj šobrīd.
Rimarks reiz teica: jo mazāk cilvēks gaida, jo mazāk viņu piemeklē vilšanās. Un tad viss labais nāk kā patīkams, negaidīts dāvinājums.
Reizēm labāk palikt bez maizes, nekā lūgt.
Ir savs rūgtums ikdienas sīkumos. Beidzies cukurs. Drīz atnāks meita. Vai dēls solījās iegriezties. Un tik ļoti gribas pateikt: “Atnes, lūdzu…” Bet tomēr — labāk klusēt.
Jo var gadīties, ka aizmirsīs. Vai arī neuzskatīs to par svarīgu. Vai atnesīs — ar nogurušu žestu, it kā izdara pakalpojumu. Un tad tu vakarā domā — kāpēc tā? Tu taču neko īpašu neprasīji, tikai sīkumu. Bet pretī saņēmi vēsumu. Un tajā brīdī ienāk nevis vecums, bet sajūta, ka esi kļūvis mazliet lieks.
Patiesībā var arī citādi. Uzvārīt zāļu tēju. Bez cukura. Bez vārdiem “atnes, lūdzu”. Un bez gaidīšanas. Tā sākas īsts miers — kad pats sev esi pietiekams.
Bet tad pienāk dzimšanas diena. Un — klusums.
Pamosties ar cerību, ka šodien kāds atcerēsies. Uzrakstīs, piezvanīs, ienāks ar smaidu.
Un tomēr reizēm pienāk tā diena, kad nav ne zvana, ne ziņas, ne zieda. Un it kā viss kārtībā — esi pieaudzis, saproti, ka dzīve steidzas. Bet kaut kur dziļi sirdī kaut kas sakustas — kluss čuksts: “Tu vairs neesi pirmajā plānā.”
Tā nav rūgtuma sajūta — tikai apziņa. Mēs paši reiz bijām tādi — steidzīgi, aizņemti, ar galvu nākotnē. Un tagad vienkārši sēžam un skatāmies, kā dzīve iet garām — mierīgi, bez pārmetumiem, bet ar sapratni.
Rakstnieks Mihails Prišvins reiz to aprakstīja ļoti smalki:
«Jaunībā mēs esam bagāti ar dzīvi un viegli to dāvinām citiem. Bet, kad pienāk vecums un gribas kaut ko atgūt, vairs neviens neko nav parādā. Un tas liek aizdomāties.»
Prišvins reiz teica vienkārši, bet ļoti precīzi:
«Vecumā mums dažkārt kļūst grūtāk pamanīt labo — to aizsedz pagātnes pieredze un neizteiktas sajūtas.»
Un patiesi — pat tad, kad palīdz, iekšēji rodas doma: “Kāpēc tikai pēc lūguma? Kāpēc ne paši no sevis?” Un tu atkal izvēlies klusumu. Lai nezaudētu mieru.
Tagad viss ir citādi. Bērni vairs nav drošība nākotnei.
Kādreiz likās — izaudzināsi bērnus, un būs, kas atnes glāzi ūdens, aizved pie speciālsita, palīdz, kad vajag. Tā bija klusa vienošanās: vecāki rūpējas, bērni vēlāk atbild ar to pašu.
Tagad viss ir citādi. Bērni — tā ir mīlestība, atbildība, izvēle. Bet ne pienākums. Viņi dzīvo citā ritmā — darbs, maksājumi, steiga, pašizaugsme, treniņi. Viņiem vienkārši pietrūkst laika.
Un tu paliec viens. Skaties pa logu, kā pie kaimiņiem skan mazbērnu smiekli. Bet tev mājās — klusums. Un saki sev: “Nekas. Tikšu galā.” Jo cienīga vienatne ir labāka par līdzjūtības skatienu no tiem, kurus mīli.
Ir cilvēki, kuri tic — vecuma nav. Tikai enerģija, tikai vēlme būt jauniem. Viņi skrien, rūpējas par sevi, smaida spoguļos. Bet iekšā tomēr paliek klusums, kuru nevar aizpildīt ar procedūrām un vingrojumiem.
Vecums ienāk nemanot — kad aizmirsti vārdu, kad apstājies, jo mazliet apmaldies ierastajā ikdienā, kad saproti: palīdzība vairs nenāk pati, ja to nepalūdz.
Tad vissvarīgākais ir — dzīvot. Neprasīt, neko nelūgt, nesalīdzināt. Vienkārši būt. Pat ja vienatnē — ar pašcieņu un mieru.
Austrumu gudrība saka: «Dari labu un aizmirsti par to.»
Tas izklausās vienkārši, bet patiesībā ir grūti. Jo mēs visi atceramies, kam palīdzējām, ko reiz devām no sirds, un ceram, ka tas atspoguļosies labestībā pret mums.
Kā mēdz teikt Austrumos:
«Ja vēlies būt laimīgs — aizmirsti, kam esi darījis labu, un atceries tikai tos, kas labu darījuši tev.»
Tajā arī viss noslēpums — dari un atlaid. Ja neatgriežas, tātad tā tam bija jābūt. Varbūt devi ne tiem. Varbūt pārāk daudz. Varbūt pārāk gaidīji.
Galvenais — nezaudēt siltumu sirdī.
Patiesais vecums nesākas ķermenī — tas sākas sirdī. Kad cilvēks vairs nejūt prieku, pateicību, siltumu. Kad apkārt viss šķiet vienā tonī. Bet var jau citādi.
Var klusēt ar mieru, ne ar rūgtumu. Dzīvot bez gaidām, bet ar cieņu. Bez skumjām — ar pateicību par to, kas vēl ir.
Kā teicis Prišvins:
«Kad kļūstam vecāki, reizēm tieši pagātnes sajūtas neļauj ieraudzīt labo.»
Ko tu domā par to? Vai piekrīti, ka sirds siltums ir labākais jaunības noslēpums?
