“Dēls, ja tu šo lasi, manis diemžēl vairs nav. Es zinu, ka neko tev par to neteicu, bet tāds nu bija mans lēmums. Domāju, ka pirms nāves drīkstu būt neliels egoists. Bet es vēlos daudz ko tev vēl teikt. Apsoli, ka atvērsi konvertus tikai tad, kad dzīvē pienāks tajos aprakstītie brīži. Un nestāsti to nevienam! Starp citu, tagad tu esi atbildīgs par mammu. Viņai nav vēstuļu – pietiks, ka viņai jau ir mašīna.”
Nākamo vēstuli Rafaels atvēra 15 gadu vecumā. Viņi nopietni sastrīdējās ar mammu viņas jaunā pielūdzēja dēļ. Māte par atļāvās dēlam iesist. Konvertā “Strīds ar mammu” bija rakstīts:
“Parunā ar mammu un atvainojies. Nav svarīgi, kurš sāka vai kurš ir vainīgs. Viņa ir tava māte un mīl tevi vairāk par visu uz šīs pasaules! Tevi viņa dzemdēja lielās mokās, tici man, es zinu. Vienkārši aprunājies ar viņu. Mīlu, tēvs.”
Viņš parādīja šo vēstuli mammai un viņi vairs nekad nestrīdējās. Vēl pēc pāris gadiem viņš atvēra konvertu ar nosaukumu “Kad kļūsi par vīrieti.”
“Apsveicu tevi, tici man, nākošreiz tev noteikti izdosies labāk! Zinu, pirmā reize mēdz būt biedējoša. Spriežu pēc sevis. Mana pirmā reize bija ar krietni vecāku prostitūtu. Labāk gan nesaki to savai mātei!”
Pēc kāda laika Rafaelam piedzima bērniņš. Vēstulē bija teikts:
“Tagad tu zini, kā ir mīlēt savu bērnu. Varbūt tu domāji, ka sievietes ir svarīgākas, bet nekas nestāv klāt šim brīnumam. Patiesa mīlestība – redzēt savu mazuli, turēt šo mazo dvēselīti sev rokās. Nezinu – meitēns vai puika, bet tev ir jākļūst par viņa piemēru! Zinu, tev izdosies! Mīlu!”
Ar smagumu uz sirds, Rafaels vēra vaļā vēstuli ar uzrakstu “Kad nomirs tava mamma.” Cerēdams ieraudzīt vēstulē mierinājumu, pretī saņēma vien 4 vārdus:
“Tagad viņa ir mana!”
Lādītē bija palicis viens konverts.
85 gadu vecumā slimnīcas palātā, kur sistēma uzturēja viņu pie dzīvības, Rafaels atvēra pēdējo vēstuli “Kad tavs laiks ir iztecējis.”
“Sveiks, vecais! Ceru, ka esi nodzīvojis līdz sirmam vecumam! Zini, es patiesībā šo vēstuli uzrakstīju pirmo, kad pārdzīvoju drausmīgas dvēseles sāpes par to, ka atstāju tevi vienu. Es ilgi domāju par dzīvi, lūk, ko es izdomāju.
Lai gan tā nebija ilga, tā bija sasodīti laba! Tu laikam pats to tagad saproti. Es biju tavs tēvs un mīlēju tavu mammu – vai es varu prasīt ko vairāk? Tas bija mans mierinājums. Es ļoti skumstu pēc tevis, un mans pēdējais padoms – nebaidies!”
Rafaels nemitīgi juta tēva atbalstu – šīs vēstules padarīja viņa dzīvi pilnīgu! Tēvam izdevās būt blakus savam dēlam pat tad, kad tas nebija iespējams.
Padalieties ar šo sirsnīgo rakstu, lai arī citi saprot mūsu īsās dzīves skaistākos mirkļus!
Avots: ofigenno.com
