Tā iedzīvotāju skaits ievērojami palielinājās pēc Japānas okupācijas Otrā Pasaules kara laikā. 1987. gadā šeit uz 0,026 km2 dzīvoja 33 000 cilvēki.
Dīvainā kārtā, neskatoties uz pārmērīgo apdzīvotību un antisanitārajiem apstākļiem, pilsētcietoksnis spēja pats sevi nodrošināt – tur bija skolas, slimnīcas, restorāni, frizētavas, utt.
Trūkstošās dzīvojamās platības dēļ, cilvēki turpināja pilsētu būvēt to uz augšu par spīti ēku nedrošībai – viņi uz jumtiem būvē, mūsu izpratnē, šķūnīšus dzīvošanai.
Ēkas bija uzbūvētas tik tuvu viena otrai un ir tik augstas, ka atrodoties uz ielas, jebkurā diennakts laikā šķiet, ka ir nakts, jo tur neiespīd gaisma.
Bērni devās rotaļās uz māju jumtiem, jo tur ir gaišs. Tā bija vienīgā vieta, kur var patverties no tumšās un drūmās pilsētas.
Ierobežotās platības dēļ, vienas telpas varēja kalpot vairākiem nolūkiem, piemēram, skolas vakarā tiek pārveidotas par frizētavām vai frizētavas par striptīza klubiem un spēļu zālēm – šādi notiek praktiski ar visām komercplatībām.
Šī ir viena no vietējām zobārstēm, kurai diemžēl nebija iespēja praktizēties ārpus pilsētcietokšņa. Viņa zobārstniecības pakalpojumus piedāvāja vietējiem ienākumiem atbilstošās cenās.
Pilsētcietoksnī darbojās daudz vietējo uzņēmēju.
Pilsētcietokšņa iedzīvotājiem vienīgi bija aizliegts būvēt ēkas augstāk par 14 stāviem. Šāds aizliegums tika izteikts, aviācijas dēļ.
Ņemot vērā kādos apstākļos vietējie dzīvoja, tuvākajiem, piemēram, kaimiņiem vai paziņām izveidojās cieša saikne. Pilsētcietoksnī nebija likumu, lai gan policija iejaucās smagu noziegumu gadījumā.
Pilsētas iedzīvotāji par nojaukšanu tika informēti 1990. gadā.
Mūsdienās nojauktā pilsētcietokšņa teritorijā atrodas parks.
