Nepirku mašīnu sava vīra tēvam… Stāstu savu pieredzi, lai arī citi var mācīties no manas situācijas.
— Es nepirkšu tavam tēvam mašīnu, — sacīju stingri. — Lai pats krāj, atrod papildu darbu vai paņem kredītu.
— Kristīn, nu pasaki man godīgi, kā cilvēkam, ar kuru kopā dzīvo piecpadsmit gadus… Vai tev tiešām žēl? — Edgars stāvēja pie ledusskapja, un es redzēju, kā viņam nāk virsū emocijas. — Tēvs visu mūžu braukājis ar autobusiem! Viņam jau sešdesmit pieci — nedrīkst nervozēt, bet viņš katru dienu tajos maršrutkos kā siļķe mucā…
Es klusēju. Maisīju makaronus, skatījos uz vārošo ūdeni un klusēju… Jo vārdi jau bija uz mēles — tādi, kurus atpakaļ vairs nepateiksi. Un man vajadzēja saprast, kas vispār notiek.
— Viņš taču neprasa dzīvokli nopirkt! — turpināja Edgars, balss kļuva arvien augstāka. — Tikai mašīnu! Lietotu! Tev taču tas nav nekas — tu divos mēnešos tikpat nopelni!
Un te man viss salikās kopā. Tāpēc pēdējās trīs nedēļas bija tie dīvainie zvani katru vakaru — tieši pēc ziņām, kā pēc pulksteņa. Tāpēc Edgars pēkšņi sāka skaļi rēķināt manu algu, lai gan līdz šim mēs par to nekad neesam runājuši…
— Edgar, — es pagriezos pret viņu. — Bet viņš pats nevar sakrāt?
— No pensijas?! — viņš pasmējās, rūgti. — No 300 eiro?! Tu vispār zini, cik pensionāri saņem?
Es zināju. Protams, zināju. Bet tas taču nebija jautājums par to.
— Un tu pats nevarētu? — jautāju mierīgi. — Tu strādā, tev laba alga. Varbūt tu vari paņemt kredītu?
Edgars kļuva ļoti nopietns.
— Kristīn, tu joko? Es taču maksāju hipotekāro! Puse algas aiziet tur! Bet tev… — viņš apklusa, novērsās. — Bet tev taču ir brīvi līdzekļi. Tu to tērē visādiem sīkumiem — sporta zālei, tam kosmetologam…
Es sajutu, kā emocijas kāpj.
— Sīkumiem, tātad, — atkārtoju. — Labi.
Un tad man viss kļuva skaidrs.
Tas nebija viņa paša izgudrojums. Tas bija Laimoņa darbs — Edgara tēva. Viņš bija iestāstījis dēlam, ka, ja sieva pelna vairāk, tad viņai arī jāmaksā vairāk. Tāds, lūk, “taisnīgums”.
Tāds ir viņa priekšstats par ģimeni — vecmodīgs, pēc padomju laiku “mājas saimnieka” principiem.
Trīs nedēļas atpakaļ mēs ar Edgaru bijām ciemos pie viņa vecākiem. Laimonis sēdēja virtuvē, dzēra tēju ar biezpiena bulciņām un tā, it kā starp citu, pajautāja:
— Nu, Kristīn, kā tev darbā? Dzirdēju, tev uzņēmumā algu pacēla?
Es smaidot atbildēju — jā, pacēla. Pat labi! Tagad esmu nodaļas vadītāja, vadu projektus, plānoju budžetus… Es biju lepna. Beidzot, pēc četriem gadiem bez miega un ar tabulām naktīs — es to biju nopelnījusi.
Laimonis pamāja ar galvu, pasmaidīja, bet tas smaids bija tāds greizs.
— Nu jā… vairāk nekā Edgaram. Nu, malacis, Kristīn, malacis…
Toreiz es neko nedomāju. Likās — nu, paslavēja. Bet tagad es sapratu — viņš toreiz visu jau bija izdomājis.
— Edgar, — es apsēdos uz taburetes. — Pasaki godīgi, tas bija tēvs, kas tevi pierunāja, ka man jāpērk viņam mašīna?
Viņš klusēja.
— Viņš tā teica, ja? Viņš tevi pārliecināja, ka, ja sieva pelna vairāk, viņai arī jāmaksā vairāk? Ka tagad man jāuztur visa jūsu ģimene?
— Kristīn, nevajag…
— Vajag! — es piecēlos kājās. — Jo es nesaprotu, kāpēc man tas jādara! Tavam tēvam ir dēls! Ir dzīvoklis, ko var pārdot un nopirkt mazāku! Ir vasarnīca! Bet nē — vieglāk taču visu uzvelt vedeklai!
— Viņš tā nedomā…
— Tad kā viņš domā?! Pasaki man!
Edgars apsēdās uz dīvāna, nolaida galvu. Minūti klusēja, varbūt divas. Tad klusi pateica:
— Viņš saka… ja tu ģimenē pelni vairāk, tev arī vairāk jādod. Tā esot taisnīgi.
Es iesmējos. Lai gan nebija vispār smieklīgi.
Jo atcerējos, kā pirms gada lūdzu Edgaru aizvest manu mammu pie steidzami pie speciālista. Bet viņš atteicās: “Man darbs, nevaru atrauties.” Tad, redz, katram savi vecāki, sava dzīve. Tad tas bija “taisnīgi”, jā?
— Zini ko, — es paņēmu somiņu un telefonu. — Es tagad piezvanīšu tavam tēvam. Un pateikšu viņam visu, ko domāju.
Edgars pieleca un lūdza to nedarīt.
— Vajag, lai viņš dzird no manis pašas.
Uzspiedu numuru.
Pēc trešā signāla Laimonis pacēla klausuli.
— Hallo, Kristīnīt? — balss moža, apmierināta. — Kas noticis?
— Laimoni, — runāju lēni, skaidri. — Es jums mašīnu nepirkšu. Nekad. Tā nav mana atbildība. Jums ir dēls, viņš var palīdzēt. Ja nevar vai negrib — risiniet to ar viņu.
VIņa atbidle nebija mierīga… atbildē neiedziļināšos.
Bet es atbildēju mierīgi. — Bet man arī ir vecāki. Un viņiem man jāpiedāvā palīdzība, ne jums.
— Edgar, — es piegāju pie viņa. — Pasaki man godīgi: tu pats tici tam, ko saki? Vai tēvs tevi piespieda?
Viņš ilgi klusēja. Skatījās grīdā, tad uz mani, tad atkal grīdā. Beidzot teica:
— Nezinu, Kristīn… Viņš tā pateica, ka izklausījās loģiski. Bet tu runā, un es saprotu — muļķības… Kur viņam vispār jābrauc?
— Loģiski, saki? — es atkārtoju. — Tad kāpēc, kad es pati gribēju jaunu mašīnu, tu teici: “Pelni pati”? Kad lūdzu palīdzēt mammai — atteicies. Bet tagad pēkšņi mēs esam “ģimene”, un man jāpalīdz visiem?
— Viņš vienkārši neprot prasīt…
— Neprot vai negrib? — es piecēlos. — Edgar, man ir trīsdesmit astoņi. Es strādāju divdesmit gadus. Esmu piedzīvojusi atlaišanu, daudzus priekšniekus un krīzes. Es pati nopelnīju savu naudu. Pati. Un tērēšu to, kā gribu.
Viņš skatījās uz mani, un es redzēju, kā viņa acīs kaut kas mainās.
— Bet ja es pats tevi lūgtu? — viņš jautāja klusi. — Cilvēcīgi. Manis dēļ. Tu palīdzētu?
Es aizdomājos. Jo jautājums bija godīgs. Viņš neliekuļoja, viņš tiešām domāja, ka es varētu palīdzēt. Un tajā brīdī man kļuva skaidrs — tas viss ir absurds. Un kāpēc man vajadzīgs vīrs, kurš prasa, lai es maksāju par viņu vai viņa tēvu?
— Zini, mums tad nav pa ceļam, — es atkāpos soli pa kreisi. — Un nejautā, kāpēc.
Viņš stāvēja, neizpratnē, skatījās uz mani minūtes piecas, tad klusi izgāja no dzīvokļa. Tagad zvana viņa tēvs — prasa, kāpēc es gribu “izjaukt ģimeni”. Es vairākas reizes mēģināju atbildēt, bet mani neviens neklausās. Laikam būs vajadzīgs ļoti spēcīgs arguments, lai Laimonis beidzot saprastu.
