“Speciālists nespēja atrast mikročipu, — stāsta Smita. — Mēs nezinām, vai šis kaķis bija mēģinājums pieradināt to kā mājdzīvnieku un pēc tam palaist vaļā, vai arī tas ir daļa no kādas audzēšanas shēmas, no kuras izbēdzis.”
Sākumā kaķis uzvedās traki: metās pret voljēru un šņāca. Taču, kad servals sāka normāli ēst un dzert, viņš kļuva mierīgāks. Pat tika redzēts spēlējamies savā guļvietā. Darbinieki plāno ar laiku iepazīstināt viņu ar citiem Āfrikas servaliem.
Lasi vēl: Ziedkāposti mīklā, kā padarīt tos kraukšķīgus, bez miltiem, bez olām, cepeškrāsnī un pannā
TCWR piedāvā atbalstītājiem ziedot, apmaiņā iegūstot tiesības dot servalam vārdu, un cer, ka kāds liels atbalstītājs uzņemsies saistības nodrošināt šim savvaļas kaķim aprūpi viņu iestādē, jo uzturēšana nav lēta. Abi stāsti savā būtībā ir ļoti līdzīgi – tie atklāj, cik viegli cilvēkiem ir kļūdīties, cenšoties saprast dzīvniekus, un cik liela nozīme ir speciālistu iesaistei.
Šeit redzams, ka laba sirds un vēlme glābt dzīvniekus reizēm noved pie negaidītiem atklājumiem. Sieviete bija pārliecināta, ka audzina suņus, bet patiesībā viņa izaudzināja savvaļas dzīvniekus. Šis gadījums atgādina, cik svarīgi ir laikus konsultēties ar profesionāļiem, jo savvaļas dzīvniekiem ir pavisam citas vajadzības un instinkti nekā mājdzīvniekiem.
Abi gadījumi parāda, ka cilvēki bieži vien no laba prāta mēģina palīdzēt, taču savvaļas dzīvniekus nevajadzētu jaukt ar mājdzīvniekiem. Situācijā, kad audzētāji uzdevuši tos par aitu suņiem un par to vēl paprasījuši samaksu ir absurds, bet pierādīt neko nevar.
Pat, ja tie šķiet draudzīgi un mīlīgi, viņu vieta ir īpašos apstākļos — vai nu dabā (ja iespējams), vai profesionālās patversmēs, zoodārzos un rezervātos. Šie stāsti māca, cik svarīgi ir cienīt dabas likumus un atcerēties, ka cilvēka “mīlestība” ne vienmēr nozīmē dzīvnieka labklājību.
