Vasarā viņi pagalmā uzstādīja lapeni. Bērni skraidīja basām kājām pa zāli, būvēja teltis, baroja klaiņojošu kaķēnu, kas bija piesities mājai. Agnese piekāra šūpoles — tāpat vien, lai būtu. Kādu vakaru, kad saule rietēja aiz jumtiem, Dainis iekārtojās uz lieveņa, vērojot, kā viņa ģimene darbojas dārzā. Tad izņēma telefonu, atrada mammas numuru starp ziņām un uzrakstīja īsu ziņu:
“Mamm, kā iet? Ja kaut ko vajag — saki. Esmu blakus.”
Atbilde pienāca pēc stundas.
“Iet tīri nekas. Mazliet vajag palīdzību jā. Un zeķes siltas. Ja nav grūti.”
— Kas tur ir? — pajautāja Agnese, apsēžoties blakus.
— Prasa zeķes un nedaudz palīdzību prasa, — pasmīnēja Dainis. — Droši vien tas ir viņas veids, kā pateikt “man pietrūkst tevis”.
— Droši vien, — pamāja Agnese. — Nu tad nopērc. Es pati izvēlēšos, zinu, kādas viņai patīk.
Dainis paskatījās uz sievu. Viņas acīs nebija ne greizsirdības, ne aizvainojuma. Tikai noguris siltums.
— Tu esi brīnišķīga, — viņš teica.
— Nē, — Agnese pakratīja galvu. — Vienkārši esmu jau pieaugusi. Tava mamma ir daļa no tevis. Es to pieņēmu. Galvenais, lai tagad arī viņa pieņemtu: tu esi daļa no manis.
— Pieņems, — pārliecināti teica Dainis. — Kur viņa liksies.
Viņš apskāva sievu un paskatījās debesīs. Kaut kur tur, aiz horizonta, mazā mājiņā ar jaunu jumtu sēdēja viņa māte. Droši vien dzēra tēju un domāja par viņiem. Un tas bija normāli.
Piektā nodaļa. Parāds
Pēc pusgada Dainis tomēr aizbrauca pie mātes. Ne viens — ar Agnesi un bērniem. Skaidrīte sagaidīja viņus pie vārtiņiem, steidzīgi piekārtojot lakatu, un pirmais, ko izdarīja — iedeva mazbērniem pa “Gotiņai”.
— Nāciet iekšā, ko stāvat, — viņa nomurmināja, slēpjot acis. — Ēdiens atdziest.
Viņi sēdēja pie viena galda, un pirmo reizi daudzu gadu laikā nebija aizrādījumu, komentāru vai skarbu piezīmju. Bija neērti, bet mierīgi. Agnese klusējot palīdzēja novākt traukus, un — ak, brīnums! — Skaidrīte neizteica nevienu piezīmi.
Vakarā, kad bērni bija aizmiguši mātes vecajā gultā, bet Agnese izgāja pagalmā paelpot svaigu gaisu, Skaidrīte piesēdās dēlam blakus uz lieveņa.
— Tev ir laba sieva, — viņa teica, skatoties zvaigžņotajās debesīs. — Es biju muļķe. Domāju, ka viņa tevi atņems. Bet viņa, izrādās, pasargāja.
— Viņa arī tevi sargāja, mamm. Vienkārši tu to neredzēji.
— Tagad redzu. — Māte nopūtās un uzlika sauso plaukstu uz viņa rokas. — Tu uz mani ļaunu prātu neturi. Es kā mācēju, tā mīlēju. Savādāk neviens neiemācīja.
— Es zinu, mamm. Un neturu.
Viņi sēdēja klusumā, un šis klusums bija dārgāks par jebkuriem vārdiem. Dainis atcerējās visu: gan to, kā māte viņu viena vilka skarbajos deviņdesmitajos, gan to, kā naktīs negulēja, gan to, kā sev atteica visu, lai tikai viņam būtu. Viņa viņu izaudzināja, izskoloja, nostādīja uz kājām. Un, lai arī viņas mīlestība bija smaga, dzeloņaina un neērta — tā bija mīlestība. Citas viņai vienkārši nebija.
Viņš turpināja par viņu rūpēties. Katru mēnesi sūtīja pārskaitījumu — ne pārāk lielu, bet pietiekamu, lai viņai nekā netrūktu. Ziemā pasūtīja malkas mašīnu, sarunāja ar kaimiņiem, lai iztīra sniegu pie vārtiņiem. Pavasarī atveda stādus un pārraka dārzu. Tagad jau vairs ne klusējot, bet sarunājoties, pie tējas, ko viņi dzēra divatā mātes vecajā virtuvē. Agnese tikai vienreiz pajautāja:
— Vai tev ar viņu ir grūti?
— Nē, — viņš atbildēja godīgi. — Tas nav grūti. Tas ir pareizi. Viņa taču ir māte. Izaudzināja, naktīm negulēja. Esmu viņai mūžīgi parādā. Tikai tagad šis parāds nav akla paklausība, bet gan rūpes.
Agnese neko neteica. Tikai pamāja un uzlika galvu viņam uz pleca. No rīta, pirms aizbraukšanas, Dainis nemanāmi uzlika uz galda aploksni. Ne remontam — tāpat vien, no sirds. Iekšā bija zīmīte:
“Mamm, paldies par to, ka tu esi. Mēs atbrauksim vēl. Turies.”
Viņš zināja, ka viņa to izlasīs un, visticamāk, vienatnē pašņukstēs. Bet pēc tam paslēps zīmīti lādītē, kur glabāja viņa bērnības matu cirtas un pirmo skolas liecību. Un tā bija tīra patiesība.
