– Sveiks! Apsveicu, tu esi kļuvis par burvīgas meitas tēvu, priecīgi sacīja Olga.
– Kā meita? Mums bija jābūt dēlam! Ivars apmulsis atbildēja.
Sievieti šāda vīra atbilde ļoti sadusmoja un viņa diezgan asi teica:
– Nesaprotu, tev ultraskaņā skaidri pateica, ka būs meitene! Kāpēc tu uzvedies kā bērns?
Un tad viņa nolika klausuli.
Nākamajā rītā Olgas palātā tika ievietota vēl viena jaunā māmiņa, vārdā Irēna. Abas sievietes bija aptuveni vienāda vecuma. Bet atšķirībā no Olgas Irēna visu laiku raudāja un atteicās sarunāties.
Kad Irēnai atnesa mazuli, viņa kļuva nedaudz mierīgāka, tomēr viņa sēdēja blakus jaundzimušajam ar asarām acīs.
– Irēnīt, kāpēc tu visu laiku raudi? Galu galā viss ir brīnišķīgi. Tev ir skaista meitiņa, jūs abas esat veselas. Visas pārējās problēmas ir muļķības, teica Olga.
Irēna uzmanīgi paskatījās uz Olgu un čukstus pauda:
– Kā gan tu vari zināt, kādas man ir problēmas?
Irēna neko vairāk neteica, neskatoties uz visiem Olgas centieniem panākt, lai viņa bilst kaut pāris vārdiņu.
No rīta Olga atvēra acis un ieraudzīja, ka Irēnas nav palātā. Sievietes vietā gultā gulēja viņas meita.
Pēc stundas Olga saprata, ka viņas palātas biedrene, visticamāk, ir aizbēgusi. Sieviete piezvanīja medmāsai un izskaidroja situāciju. Viņa paņēma bērnu un iznesa no palātas.
Rīta apgaitas laikā Olga uzdeva ārstei jautājumu:
– Un kas tagad sagaida pamesto mazuli?
Ārste Anita skumji atbildēja:
– Vispirms viņu aizvedīs uz zīdaiņu aprūpes namu, tad pārvedīs uz bērnu namu. Meitenītei nav izvēles. Lai gan, var būt atradīsies cilvēki, kas vēlēsies viņu adoptēt.
– Šausmīgi! Olga iesaucās.
Daktere uzmanīgi paskatījās uz Olgu un sacīja:
– Un kādi vēl var būt varianti? Varbūt jūs gribat viņu adoptēt?
Olgu šis jautājums pārsteidza un viņa nedroši atbildēja:
– Piedodiet, bet es par šādu iespēju vēl nebiju aizdomājusies…
Kad ārste aizgāja, Olga paķēra tālruni, piezvanīja vīram un teica:
– Ivar, pieņemsim savā ģimenē meiteni, māte no viņas atteicās. Es tevi lūdzu!
– Tev viss kārtībā? Par ko tu runā? Ivars neticīgi jautāja.
– Jā, klausies! Māte atteicās no jaundzimušā bērniņa! Ņemsim viņu sev! Olga kliedza klausulē.
Ivars sākumā klusēja un tad atbildēja:
– Klausies, es ļoti gribēju dēlu, bet tu dzemdēji manu meitu. Un tagad vēl piedāvā pieņemt svešu bērnu! Piedod, bet es noteikti neesmu tam gatavs, ardievu!
Pēc šiem atvadu vārdiem vīrietis nolika klausuli.
Asaras aumaļām ritēja pār Olgas vaigiem. Tajā brīdī zvanīja telefons, tā bija jaunās sievietes mamma Kristīna. Olga viņai visu sīki izstāstīja.
Kristīna noklausījās meitas stāstu un atbildēja:
– Tātad, beidz tagad raudāt, tev vēl jābaro bērniņš! Tavs Ivars parādīja, kāds viņš ir mērglis. Un labāk to tagad uzzināt, nekā pēc daudziem kopdzīves gadiem. Atceries, viss būs labi!
– Pēc dažām stundām Kristīna jau sēdēja dzemdību nama vadītājas Annas kabinetā. Viņa teica, ka ir informēta par to, ka viena no jaunajām māmiņām ir pametusi savu jaundzimušo.
Vadītāja uzmanīgi paskatījās uz sievieti un pamāja.
Un Kristīna turpināja:
– Arī manai meitai piedzima bērniņš, un šis nelaimīgā sieviete bija viņas palātas biedrene. Mēs ar meitu nolēmām adoptēt mazuli. Un es lūdzu dokumentus sakārtot tā, it kā abus mazuļus būtu dzemdējusi mana meita. Sniegšu jums jebkādu palīdzību un atbalstu.
Kas īsti notika tālāk, vēsture klusē, bet Olga dzemdību namu pameta ar divām burvīgām meitām.
Ivars piezvanīja tikai vienu reizi un teica, ka iesniedzis šķiršanās pieteikumu.
Kristīnai piederēja liela māja, un pēc izrakstīšanas Olga nekavējoties devās uz turieni.
Pagāja mēnesis, un Kristīna nolēma uzdot meitai jautājumu, kas viņu mocīja:
– Saki man godīgi, vai tu nenožēlo savu lēmumu?
– Mammu, tu ko? Protams, nē. Es arī ļoti vēlos tev kaut ko pajautāt… Kāpēc tu nolēmi man palīdzēt adoptēt bērnu?
Kristīna paskatījās uz meitu un atbildēja:
– Tagad es tev kaut ko pastāstīšu, ceru, ka nenosodī mani pārāk bargi…
– 17 gadu vecumā es sapratu, ka gaidu bērnu. Tā bija liela mīlestība, bet diemžēl tikai no manas puses. Tava vecmāmiņa bija ļoti stingra un valdonīga sieviete, kura visu izlēma citu vietā.
– Pēc bērna piedzimšanas viņa lika man uzrakstīt atteikumu un atstāt meitu slimnīcā. Es ļoti baidījos no mātes un paklausīju viņas prasībai. Visu mūžu mani vajājusi vainas sajūta un nav izzudusi līdz pat šim brīdim. Pēc tava zvana es sapratu, ka liktenis man dod iespēju mazliet izpirkt savu vainu…
Pēc šiem vārdiem sieviete sāka raudāt.
Olga apskāva mammu un čukstēja:
-Mammu, es tevi nevainoju, man nav tiesību to darīt. Paldies par visu!
Pēc dažiem mēnešiem uzradās Ivars un aicināja Olgu atkal apprecēties. Tomēr sieviete nespēja viņam piedot un lūdza, lai viņš vairs nerādās.
.