Kad man piezvanīja un paziņoja, ka Mārtiņa vairs nav, es sākumā pat uzreiz nesapratu vārdu nozīmi. Sekundes stiepās kā biezs medus, — bet tad mani pārņēma auksts vilnis: brālis…kā tas ir iespējams
Mēs nebijām tikai radinieki – mēs bijām kā divas puses no vienas sirds. Kopš bērnības Mārtiņš mani aizstāvēja no visām nelaimēm. Viņš bija četrus gadus vecāks, gudrs, pārliecināts par sevi, vienmēr pirmais gan skolā, gan dzīvē. Es — Elīna — savukārt, klusa, neizlēmīga, visu laiku zem viņa spārna. Bet liktenis mūs izšķīra: Mārtiņš aizbrauca uz citu pilsētu, apprecējās, atvēra savu biznesu. Sazinājāmies reti, galvenokārt apsveikumi un īsi zvani. Pēc vecāku aiziešanas tieši viņš uzturēja saikni, palīdzēja, kad es paliku bez darba. Un pēkšņi — šāda informācija.
Viss notika ātri: visu organizēja viņa sieva Paula. Sieviete spēcīga, bet auksta — es vienmēr jutu, ka viņai nepatīk mana tuvība ar brāli. Viņiem bija divi pieauguši bērni: Raimonds un Zane, kas pret visiem izturējās kā sveši. Tikai Zane nedaudz izradīja emocijas tajā dienā. Raimonds visu laiku runāja pa tālruni — vai nu par darbu, vai arī izvairījās paskatīties uz zārku.
Es, stāvot pie kapa, domāju, ka visa pasaule ir sarukusi līdz mitras zemes gabalam. Pēc tam mēs sapulcējāmies pie Paulas mājā. Atmosfēra bija saspringta kā stīga. Uz galda — šķīvji ar pīrāgiem, glāzītes, tukši līdzjūtības vārdi. Neviens neēda.
— Jāizlemj, kas ar viņa lietām, — pirmā ierunājās Paula. — Bizness, dzīvoklis, vasarnīca, mašīna. Viss jānoformē pēc likuma.
Viņas balss bija savāda, bet acis bija aukstas, ledainas.
— Paula, — es teicu. — Dod nedaudz laika. Mēs tikko no viņa atvadījāmies.
— Laiks — tas ir labi, bet nodokļi un papīri negaidīs.
Raimonds pamāja. Zane nolieca galvu. Vārdi “mantojums” un “īpašums” atbalsojās pa istabu. Es pirmo reizi sajutu, ka viņi uz visu to skatās citādi. Nevis kā uz piemiņu par brāli, bet kā uz cipariem bankas kontos.
Pēc nedēļas notārs atvēra testamentu…
Istabā bija smacīgs: es, Paula, bērni un notārs. Viņš izritināja dokumentu un sāka lasīt.
— Saskaņā ar pilsoņa Mārtiņa testamentu, kas sastādīts pirms diviem gadiem, viss īpašums — māja, bizness, konti — tiek sadalīts starp laulāto Paulu un māsu Elīnu uz pusēm.
Klusums. Tikai sienas pulksteņa tikšķēšana.
— Kā tas — uz pusēm? Viņš taču zināja, mums ir bērni!
— Testamentu parakstījis viņš pats personīgi, — mierīgi teica notārs. — Viss ir kārtībā.
Zane piespieda plaukstas sejai. Raimonds uzlēca kājās:
— Tas nav godīgi! Mēs strādājām ar tēvu!
Es gribēju teikt, ka arī neesmu sajūsmā, bet Mārtiņam bija savs lēmums, un man nav tiesību spriest. Paula uzlēca kājās un uzmeta man skatienu.
— Tev ar tavu algu pietiks ar vasarnīcu.
Raimonds atbalstīja māti, sāka teikt, ka es «pielavījos pie uzticības». Tikai Zane sēdēja klusi, viņas skatiens bija apjucis un žēlsirdīgs. Nākamās nedēļas pārvērtās par murgu. Mēs ar Paulu tikāmies, sarunājāmies par daļām, noformēšanu, dokumentiem.
— Tev vajadzētu būt sirdsapziņai, — viņa reiz nometa. — Mēs šeit dzīvojām, bet tu — ne no šī, ne no tā, atnāci, izstiepi roku.
Es noguru attaisnoties. Viss šķita nepareizi. Es negribēju viņa īpašumu; es vienkārši nevarēju atteikties — it kā es nodotu viņa gribu. Un tomēr daļa manis šaubījās: kāpēc brālis tā izdarīja? Kāpēc neatstāja bērniem? Atbildes nebija. Kādu vakaru es šķiroju papīrus, kas man tika no viņa biroja. Starp tiem — zibatmiņas disks. Faila nosaukums: «JA AR MANI KAS NOTIKS».
Es ievietoju zibatmiņas disku klēpjdatorā. Ekrāns iedegās. Video — brālis. Smaida, nedaudz noguris, bet viņš.
— Elīna, — viņš teica. — Ja tu to skaties, tas nozīmē, ka es, iespējams, vairs neesmu blakus. Nebaidies. Man vajadzēja daudz ko slēpt. Iespējams, mani mēģinās likvidēt darījumu dēļ. Nav zināms, ar ko tas viss beigsies. Paulai un bērniem es nevaru uzticēties līdz galam — pārāk daudz viņi sāka no manis slēpt. Bet tev es ticu. Lai visu noformē, kā pienākas. Ja es atgriezīšos — es visu izskaidrošu.
Es ilgi sēdēju, neticot savām acīm. Tātad viņš zināja, ka viņam kaut kas notiks. Un atstāja šo ierakstu speciāli. Tajā naktī es negulēju.
Pagāja mēnesis
Paula noformēja pusi uzņēmuma uz savu vārdu, es nodarbojos ar dokumentiem par dzīvokli. Nesaskaņas tikai pastiprinājās. Mēs gandrīz nerunājām. Raimonds sāka būt nepieklājīgs, sāka sūtīt man visādus tekstus ziņās. Es parādīju ziņu notāram, bet viņš tikai noplātīja rokas.
Zane zvanīja slepus:
— Tante Elīna, mamma runā visādus murgus. Viņa uzskata, ka tu visu paņēmi. Es nezinu, ko darīt.
Es mēģināju runāt ar Paulu — bezjēdzīgi. Tikmēr mani nepameta doma: brāļa ziņa. Viņa vārdi «ja es atgriezīšos» nedeva mieru. Es nolīgu speciālistu vārdā Vītols, vīrietis ap piecdesmit gadiem, ar diplomātisku seju, apsolīja visu noskaidrot.
— Man ir desmitiem šādu stāstu, — viņš teica. — Pazūd, bet pēc tam — bāc — uzrodas kaut kur ārzemēs.
Pēc divām nedēļām viņš piezvanīja:
— Elīna, man ir jaunumi. Jūsu brālis nav šķērsojis robežu, bet tajā dienā viņa tālrunis tika izmantots citā rajonā. Kamera fiksēja viņam līdzīgu vīrieti, kurš izkāpa no automašīnas.
Es paliku mēma.
— Tas ir… viņš ir … ? es nespēju to pateikt skaļi.
— Iespējams. Vai arī kāds ļoti līdzīgs.
Pēc trim mēnešiem es atnācu mājās vēlu vakarā un sastingusi pie durvīm: uz paklāja gulēja aploksne bez paraksta. Iekšpusē — fotogrāfija. Mārtiņš. Uz jūras fona. Aizmugurē — īss uzraksts: «Visi parādīja, kas viņi ir. Paldies, Elīna». Man kļuva tumšs acīs. Tas ir viņš. Bet kāpēc neatgriezās? Nākamajā dienā es visu izstāstīju Vītolam. Viņš tikai svilpa:
— Acīmredzot gribēja pārbaudīt, kam var uzticēties.
Es nezināju, vai priecāties, vai bīties. Pēc nedēļas Raimondam sākās nepatikšanas: nodokļu pārbaude, parādi. Paula metās, zvanīja visiem pēc kārtas. Zane aizbrauca pie paziņām — neizturēja spriedzi.
Un pēkšņi — zvans pie durvīm…
Es atvēru. Uz sliekšņa — viņš. Mārtiņš. Iesauļojies, savādāks, bet tas bija viņš. Es ilgi nevarēju izrunāt nevienu vārdu. Pēc tam metos viņam ap kaklu. Viņš apsēdās krēslā un noguris teica:
— Piedod. Tas bija vienīgais veids, kā uzzināt patiesību. Mani patiešām gribēja lai es pazūdu. Cilvēki no firmas mēģināja visu atņemt. Vajadzēja saprast, kurš ir kurā pusē.
Es skatījos uz viņu kā uz brīnumu.
— Bet Paula? — es jautāju.
Viņš nopūtās.
— Paula jau sen nav ar mani. Pēdējos gados viņa tikai gaidīja, kad es aiziešu, lai visu paņemtu. Raimonds viņai palīdzēja. Zane — vienīgā, kas šaubījās.
Viņš parādīja dokumentus, ierakstus — partneru sarakstes pierādījumus.
— Es vēroju visus. Tu — vienīgā, kas nemēģināja izmantot. Paldies.
Mārtiņš pastāstīja, ka viņu slēpa draugs no citas pilsētas, kamēr viņš vāca pierādījumus. Tagad viņš ir nolēmis visu atgūt — un sākt dzīvi no jauna, bez tiem, kas uzrīkoja šo cirku. Es piedāvāju būt par liecinieku, ja vajadzēs. Tuvākajos mēnešos viss mainījās. Paula un Raimonds nonāca attiecīgo instanču pārraudzībā — Mārtiņš uzrādīja datus par viņu darbībām. Biznesu viņš pārdeva, bet naudu pārskaitīja labdarībai. Zane sāka jaunu dzīvi, aizbrauca mācīties.
Mēs ar brāli sākām sazināties tā, kā nevarējām vecāku dzīves laikā. Gājām uz parku, gatavojām kopā, atcerējāmies bērnību.
Dažreiz viņš teica:
— Zini, Elīna, šis stāsts parādīja, cik maz mēs zinām par cilvēkiem, pat vistuvākajiem.
Es pamāju. Jā, tagad es zināju uzticības cenu.
Pagāja gads. Tajā dienā, kad «pazuda» Mārtiņš, mēs tikāmies pie kapsētas. Tur gulēja granīta plāksne bez vārda. Viņš pasmaidīja:
— Dažreiz ir jāpazūd, lai redzētu, kurš dzīvo pa īstam.
Es cieši saspiedu viņa roku. Vējš dzina lapas pa taciņu, un dzīve, šķiet, sākās no jauna — bez maldināšanas, bez bailēm, ar tīru lapu. Mārtiņš paskatījās uz mani, viņa acīs nebija vairs noguruma, tikai mierīgs spīdums.
— Paldies, ka tu noticēji manai gribai, pat tad, kad tevi tā nomelnoja. Tu atklāji to, ko es gribēju atklāt, — viņš teica.
— Es vienkārši nevarēju ticēt, ka tu būtu mani tā vienkārši atstājis, — es atbildēju, atceroties zibatmiņas disku.
Mēs stāvējām vēl minūti, vērojot tukšo plāksni. Tā bija kā zīme vecajai dzīvei, kas bija noslēgusies. Mārtiņš paņēma no kabatas mazus bērnu zābakus, ko mēs atradām savā vecajā mājā, un nolika tos blakus plāksnei.
— Lai arī kas notiktu, mēs esam palikuši viens otram, — viņš teica, un šie vārdi bija daudz vērtīgāki par jebkuru mantojumu.
Mēs devāmies atpakaļ. Saule bija jau zemu, un tās gaisma apspīdēja mūs, divus cilvēkus, kas izgājuši cauri šaubām un nodevībai, lai beidzot atrastu mieru.
— Kas tālāk? — es jautāju.
Mārtiņš pasmaidīja: — Tālāk ir tikai dzīve. Mums ir tik daudz ko atgūt. Sāksim ar karstu kafiju un atmiņām par Rīgas bērnību.
Es atzinu, ka šis ir labākais plāns.
