— Tas ir… viņš ir … ? es nespēju to pateikt skaļi.
— Iespējams. Vai arī kāds ļoti līdzīgs.
Pēc trim mēnešiem es atnācu mājās vēlu vakarā un sastingusi pie durvīm: uz paklāja gulēja aploksne bez paraksta. Iekšpusē — fotogrāfija. Mārtiņš. Uz jūras fona. Aizmugurē — īss uzraksts: «Visi parādīja, kas viņi ir. Paldies, Elīna». Man kļuva tumšs acīs. Tas ir viņš. Bet kāpēc neatgriezās? Nākamajā dienā es visu izstāstīju Vītolam. Viņš tikai svilpa:
— Acīmredzot gribēja pārbaudīt, kam var uzticēties.
Es nezināju, vai priecāties, vai bīties. Pēc nedēļas Raimondam sākās nepatikšanas: nodokļu pārbaude, parādi. Paula metās, zvanīja visiem pēc kārtas. Zane aizbrauca pie paziņām — neizturēja spriedzi.
Un pēkšņi — zvans pie durvīm…
Es atvēru. Uz sliekšņa — viņš. Mārtiņš. Iesauļojies, savādāks, bet tas bija viņš. Es ilgi nevarēju izrunāt nevienu vārdu. Pēc tam metos viņam ap kaklu. Viņš apsēdās krēslā un noguris teica:
— Piedod. Tas bija vienīgais veids, kā uzzināt patiesību. Mani patiešām gribēja lai es pazūdu. Cilvēki no firmas mēģināja visu atņemt. Vajadzēja saprast, kurš ir kurā pusē.
Es skatījos uz viņu kā uz brīnumu.
— Bet Paula? — es jautāju.
Viņš nopūtās.
— Paula jau sen nav ar mani. Pēdējos gados viņa tikai gaidīja, kad es aiziešu, lai visu paņemtu. Raimonds viņai palīdzēja. Zane — vienīgā, kas šaubījās.
Viņš parādīja dokumentus, ierakstus — partneru sarakstes pierādījumus.
— Es vēroju visus. Tu — vienīgā, kas nemēģināja izmantot. Paldies.
Mārtiņš pastāstīja, ka viņu slēpa draugs no citas pilsētas, kamēr viņš vāca pierādījumus. Tagad viņš ir nolēmis visu atgūt — un sākt dzīvi no jauna, bez tiem, kas uzrīkoja šo cirku. Es piedāvāju būt par liecinieku, ja vajadzēs. Tuvākajos mēnešos viss mainījās. Paula un Raimonds nonāca attiecīgo instanču pārraudzībā — Mārtiņš uzrādīja datus par viņu darbībām. Biznesu viņš pārdeva, bet naudu pārskaitīja labdarībai. Zane sāka jaunu dzīvi, aizbrauca mācīties.
Mēs ar brāli sākām sazināties tā, kā nevarējām vecāku dzīves laikā. Gājām uz parku, gatavojām kopā, atcerējāmies bērnību.
Dažreiz viņš teica:
— Zini, Elīna, šis stāsts parādīja, cik maz mēs zinām par cilvēkiem, pat vistuvākajiem.
Es pamāju. Jā, tagad es zināju uzticības cenu.
Pagāja gads. Tajā dienā, kad «pazuda» Mārtiņš, mēs tikāmies pie kapsētas. Tur gulēja granīta plāksne bez vārda. Viņš pasmaidīja:
— Dažreiz ir jāpazūd, lai redzētu, kurš dzīvo pa īstam.
Es cieši saspiedu viņa roku. Vējš dzina lapas pa taciņu, un dzīve, šķiet, sākās no jauna — bez maldināšanas, bez bailēm, ar tīru lapu. Mārtiņš paskatījās uz mani, viņa acīs nebija vairs noguruma, tikai mierīgs spīdums.
— Paldies, ka tu noticēji manai gribai, pat tad, kad tevi tā nomelnoja. Tu atklāji to, ko es gribēju atklāt, — viņš teica.
— Es vienkārši nevarēju ticēt, ka tu būtu mani tā vienkārši atstājis, — es atbildēju, atceroties zibatmiņas disku.
Mēs stāvējām vēl minūti, vērojot tukšo plāksni. Tā bija kā zīme vecajai dzīvei, kas bija noslēgusies. Mārtiņš paņēma no kabatas mazus bērnu zābakus, ko mēs atradām savā vecajā mājā, un nolika tos blakus plāksnei.
— Lai arī kas notiktu, mēs esam palikuši viens otram, — viņš teica, un šie vārdi bija daudz vērtīgāki par jebkuru mantojumu.
Mēs devāmies atpakaļ. Saule bija jau zemu, un tās gaisma apspīdēja mūs, divus cilvēkus, kas izgājuši cauri šaubām un nodevībai, lai beidzot atrastu mieru.
— Kas tālāk? — es jautāju.
Mārtiņš pasmaidīja: — Tālāk ir tikai dzīve. Mums ir tik daudz ko atgūt. Sāksim ar karstu kafiju un atmiņām par Rīgas bērnību.
Es atzinu, ka šis ir labākais plāns.
Kartupeļi jaunā veidā – es tos cepu marinādē un aizmirstu par parastiem ceptiem kartupeļiem
