Daudzi dārzu saimnieki pieļauj vienu un to pašu kļūdu: ieraugot vecu, pāraugušu upeņu krūmu ar sīkām ogām, viņi uzreiz ķeras pie lāpstas vai cirvja. Šķiet, ka risinājums ir acīmredzams – izrakt nokalpojušo augu un tā vietā iestādīt jaunu stādu.
Tomēr jauna stāda iegāde, gaidīšana līdz pirmajai ražai un cerība, ka tas vispār iežūsies, prasa gan laiku, gan līdzekļus. Izrādās, ka pieredzējuši dārzkopji iesaka nesteigties, jo vecais krūms patiesībā ir dārgums ar spēcīgu sakņu sistēmu, kas spēj dot ražu, kura pārsniedz jauno stādījumu iespējas. Ir tikai jāsaprot, kā šo snaudošo potenciālu pamodināt.
Galvenais iemesls, kāpēc melnās, sarkanās vai baltās upenes pārstāj bagātīgi ražot, parasti nav sakņu vecums, bet gan nepareiza kopšana un novecojusi paša krūma struktūra. Upeņu saknes, ja par tām rūpējas, saglabā aktivitāti gadu desmitiem, turpretim zari sāk zaudēt produktivitāti jau pēc ceturtā vai piektā gada. Speciālistu novērojumi rāda, ka uzdevums nav atbrīvoties no “vecīša”, bet gan to atjaunot, liekot visai sistēmai strādāt ar pilnu jaudu.
Divas pieejas krūma atjaunošanai
Dārzkopības praksē izšķir divas pilnīgi pretējas atjaunošanas metodes: radikālo un pakāpenisko. Izvēle ir atkarīga no pacietības un paša krūma stāvokļa, taču abos gadījumos rezultāts būs lielas un saldas ogas, kuras liktu apskausties jebkuram elitāram stādaudzētavas paraugam.
Radikālā metode ir vispiemērotākā stipri ielaistiem krūmiem, kuriem gadiem neviens nav pieskāries un kuri atgādina milzīgu kamolu no tieviem dzinumiem un sūnu klātiem zariem. Šeit nav jābaidās rīkoties stingri. Agrā pavasarī, pirms pumpuru briešanas, vai vēlā rudenī pēc lapkrituma visi zari, kas vecāki par pieciem sešiem gadiem, ir jānogriež līdz pat zemei. Tos ir viegli atpazīt – vecie zari ir gandrīz melni, ar mizu, kas lobās, un bieži vien klāti ar ķērpjiem. Jaunie dzinumi turpretī ir gaiši, lokani un gludi.
Griežot zarus, ir svarīgi neatstāt celmiņus. Tie mēdz kļūt par vārtiem un ziemošanas vietu kaitēkļiem. Ja viss krūms sastāv tikai no veciem zariem, nevajag bīties – nogrieziet visu līdz pašai zemei. Nākamajā gadā snaudošie pumpuri zem zemes dos spēcīgus jaunos dzinumus. No tiem būs jāizvēlas pieci vai seši spēcīgākie, kas izvietoti vienmērīgi, bet pārējie jālikvidē. Šāda metode garantē lielisku rezultātu, lai gan viena sezona ražas ziņā būs jāizlaiž.
Lasi vēl: Nesteidzieties mest ārā vecas zeķes: 7 negaidīti veidi, kā tās noderēs saimniecībā
Kā atjaunot krūmu, nezaudējot ražu?
Saudzīgāka metode ir pakāpeniska zaru nomaiņa. Tā ļauj ievākt ogas katru gadu, paralēli atjaunojot augu. Shēma ir vienkāršāka, nekā varētu šķist:
Pirmajā gadā izgriež trešdaļu veco zaru – pašus resnākos un līkākos.
Nākamajā gadā krūms, stimulēts ar atzarošanu, izdzīs vairākus spēcīgus aizstājējzarus. Šajā brīdī izgriež nākamo trešdaļu veco stumbru.
Trešajā gadā procesu atkārto, līdz krūms ir pilnībā atjaunojies.
Rezultātā pēc trim cikliem dārzā būs krūms ar dažāda vecuma zariem, no kuriem neviens nebūs vecāks par trim gadiem. Tieši uz šādiem zariem ogas mēdz būt vislielākās.
Barošana un enerģijas lādiņš
Atzarošana ir tikai puse no darba. Lai vecs krūms ražotu kā jauns, tam nepieciešams spēcīgs barības vielu impulss. Ar gadiem augsne zem krūma noplicinās, un pat stipras saknes nespēj no tās paņemt visu vajadzīgo. Pēc apgriešanas obligāti jāveic mēslošana, un vislabākais līdzeklis šajā periodā ir organika. Ap krūmu, atkāpjoties apmēram 40 centimetrus no centra, izveido nelielu vadziņu, kurā ieber spaini sadalījušos komposta vai humusa, pievieno pāris glāzes pelnu un aizrauš ar zemi.
Pelni ir atslēgas elements, jo tajos esošais kālijs un mikroelementi tieši ietekmē ogu saldumu un auga izturību pret kaitēm. Ja par mēslošanu aizmirst, krūms gan saaugs kupls, bet ogas vienalga paliks sīkas un skābas, jo augam vienkārši nepietiks spēka to briešanai.
Svarīgi sīkumi lielam rezultātam
Atjaunotiem krūmiem ir nepieciešams arī bagātīgs mitrums. Tā kā to sakņu sistēma ir milzīga, tai vajag daudz ūdens, lai pabarotu jaunos zaļumus un aizmetņus. Laistīt vajag reti, bet pamatīgi, samitrinot augsni līdz pat pusmetra dziļumam. Īpaši tas ir svarīgi ziedēšanas un ogu aizmešanās laikā.
Tāpat speciālisti iesaka pievērst uzmanību vecajam mulčas slānim. Bieži vien zem krūmiem gadiem guļ sapresējusies zāle vai lapas, kas ir īsta kaites krātuve. Pēc pavasara darbiem visu veco paklāju ieteicams aizvākt un sadedzināt, ļaujot augsnei elpot, un tikai pēc tam uzklāt svaigu mulču.
Lasi vēl: Vajadzīgi tikai kartupeļi un vāciņš: neparasta metode, kas liek paskatīties uz vakariņām citādi
Noslēgumā var teikt, ka vecs upeņu krūms nav dārza atkritums, bet gan vērtīgs resurss. Tā sakņu sistēma darbojas kā jaudīgs sūknis, un cilvēka uzdevums ir tikai laikus nomainīt virszemes daļu un nodrošināt “degvielu” – ūdeni un barību. Ievērojot šos vienkāršos principus, var pamanīt, ka vecais krūms dod ogas, kas ir lielākas un saldākas par modernajām šķirnēm, jo tam nav jātērē enerģija sakņu audzēšanai no nulles – tas visu spēku atdod ražai.
