Vairākus gadus pēc šķiršanās viņas vecmāte viņai piezvanīja un pastāstīja, ka viņas tēvam drastiski pasliktinājusies garīgā veselība. Viņas tēvs pazudis, un nav zināms, kur viņš atrodas.
Vēlāk Kima iniciēja personīgu foto projektu, kura ietvaros viņa iemūžināja bezpajumtniekus, kuri dzīvo viņas reģionā. Kādā foto uzņemšanas reizē notika kaut kas negaidīts. Uzņemot attēlus Honolulū ielās, viņa ievēroja, ka viens no bezpajumtniekiem ir viņas tēvs.
Sākumā viņas tēvs Diānu nepazina par spīti tam, ka viņš bija tas, kurš bija dramatiski mainījies. Šis moments viņai šķita graujošs.
„Kāda sieviete man pienāca klāt un teica, lai es neliekos ne zinis, jo šis vīrietis te stāvot visu dienu. Es vēlējos kliegt no sašutuma, ka viņa ir tik rupja un nevarēja iedomāties, ka tas ir mans tēvs,” Kima pastāstīja NBC ziņu kanālam. „Bet tad es sapratu, ka dusmas neko neatrisinās, tādēļ es pagriezos un šai sievietei atbildēju, ka man vismaz ir jāpamēģina.”
„Lūkojoties cauri objektīvam, mirklis, ko notveru, notver arī manas jūtas šajā mirklī. Domāju, ka bez fotokameras es justos pārāk kaila un ievainojama, lai pieietu klāt savam tēvam,” atklāj Kima.
Viņas mērķis ilgi pirms viņas tēva satikšanas bija humanizēt uz ielām dzīvojošos cilvēkus. Katram no viņiem ir stāsts, un viņa cer, ka, pastāstot šo stāstu, tas iegūs jaunu perspektīvu.
Kima saka, ka viņi dzīvo no dienas dienā, bet viņa cer pavadīt ar savu tēvu tik daudz laika, cik vien iespējams. „Tik ilgi, kamēr mēs esam šajā pasaulē, katra diena ir izdevība, lai dotu kādam otro iespēju,” apgalvo Kima.
Avots: www.womansday.com
