Man ir četrdesmit divi. Es strādāju par loģistikas speciālisti, un pēc saspringtas darba nedēļas manas sestdienas parasti izskatās vienādi – tās ir iepirkšanās tūres pa bāzēm un lielveikaliem.
Kamēr Ainārs “atpūšas” no biroja stresa, es esmu tā, kas nodrošina, lai ledusskapī būtu gaļa, uz plaukta pulveris un pie dīvāna viņa iecienītais alus. Tā ir kļuvusi par tādu kā klusu vienošanos, kuras noteikumus es pati savā muļķībā biju pieņēmusi.
Šoreiz pirkumu saraksts bija smagāks nekā parasti: piecu kilogramu kartupeļu maiss, desmit litri dzeramā ūdens, kaķu smiltis un pilna kaste ar sadzīves ķīmiju, jo mājās viss bija beidzies reizē. Bagāžnieks bija piekrauts tā, ka aizmugurējais stikls vairs nebija redzams.
Es piebraucu pie mūsu vecās “hruščovkas” Āgenskalnā. Dzīvojam ceturtajā stāvā, un lifta, protams, nav. Es noslāpēju dzinēju un brīdi vienkārši sēdēju, skatoties uz savām plaukstām.
Man tiešām nebija spēka to visu uznest vienai. Mugura jau sāpēja pēc nedēļas sēdošā darba, un doma par pieciem braucieniem augšup-lejup man uzdzina nelabumu.
Es uzvanīju Aināram. Viņš pacēla pēc ceturtā sauciena. Fonā dūca ventilators un bija dzirdama tā specifiskā skaņa, ko pazīst jebkura “tankista” sieva – metālisks šķindoņas troksnis un histēriska klaigāšana austiņās.
— Ainār, esmu lejā. Atnāc, lūdzu, palīdzi uznest somas. Man ir par smagu, — es teicu mierīgi, bez pārmetuma balsī.
— Līga, nopietni? — viņš pat necentās noslēpt aizkaitinājumu. — Man tieši tagad iet “klanu bitva”. Mēs pusstundu gaidījām, kamēr visi savāksies. Es nevaru vienkārši piecelties un aiziet, es komandu pievīšu!
— Ainār, man te ir desmit litri ūdens un kartupeļi. Es tiešām fiziski to nevaru izdarīt.
— Nu, atstāj mašīnā! — viņš uzrēca. — Kas notiks, ja tie kartupeļi tur stundu pagulēs? Ienes pati to, ko vari, un pārējo es uznasīšu vēlāk. Viss, man jāmērķē, netraucē!
Klausulē atskanēja īsi pīpieni. Es sēdēju un skatījos uz pelēko kāpņu telpas ieeju. Es zināju, kā tas būs. Viņš neuznāks ne pēc stundas, ne pēc divām. Kad spēle beigsies, viņš būs izsalcis un nīgrs, un viss, ko viņš gribēs, būs vakariņas.
Viņš būs “aizmirsis” par maisiem, un man tik un tā nāksies tos stiept pašai tumsā, lai pa nakti neizsit mašīnai stiklu.
Es lēnām izkāpu no mašīnas, atvēru bagāžnieku un ieraudzīju to kasti ar viņa alu. Pēkšņi manī iestājās tāds dīvains tukšums. Nebija ne asaru, ne histērijas. Tikai auksta atziņa: es pati viņu pie tā esmu pieradinājusi. Es pati esmu pieļāvusi, ka mana mugura ir mazāk svarīga par virtuālu flangu.
Es aizvēru bagāžnieku, aizslēdzu mašīnu un uzvanīju savai senai paziņai Ivetai, kura jau sen mani aicināja ciemos uz savu lauku māju netālu no Rīgas.
— Iveta? Čau. Tev vēl ir tas brīvais numuriņš? Es braucu. Jā, ar visu proviantu.
“Lauka virtuve” tiek slēgta
Pēc nepilnas stundas es jau sēdēju Ivetas virtuvē. Mēs lēnām krāmējām ārā manus pirkumus. Viņa pat nepajautāja, kāpēc es esmu šeit ar desmit kilogramiem gaļas un pieciem kilogramiem kartupeļu. Viņa tikai ielēja man tēju.
— Aināram spēle? — viņa īsi pajautāja. — Spēle, — es pamāju.
Vakars pagāja negaidīti mierīgi. Mēs iekūrām kamīnu, Iveta palīdzēja sagatavot cepeti no tās pašas gaļas, ko biju pirktusi mūsu ģimenes vakariņām. Es pirmo reizi pa ilgu laiku neizjutu vainas apziņu par to, ka mājās nav izmazgāta grīda vai ka vīram nav sagatavots krekls pirmdienai.
Savu telefonu es ieslēdzu tikai ap pusnakti. Divdesmit trīs neatbildēti zvani. Ainārs bija gājis cauri visām stadijām: sākumā bija īsziņas ar jautājumu “Kur ir vakariņas?”, pēc tam sekoja dusmīgs “Tu ko, tiešām apvainojies par tiem maisiem?”, un noslēgumā parādījās viegla panika: “Kur ir mašīna? Es nogāju lejā, ne tevis, ne pirkumu. Līga, atbildi!”.
Mājās es atgriezos tikai nākamajā dienā pēcpusdienā. Dzīvoklis izskatījās tā, it kā tam būtu pārgājis pāri neliels viesuļvētra – uz galda tukšas maizes iepakojums un netīra krūze. Ainārs sēdēja viesistabā, dators bija izslēgts. Viņa seja bija bāla un nedaudz pietūkusi no negulēšanas.
— Kur tu biji?! — viņš pat nepiecēlās, vienkārši jautāja ar aizsmakušu balsi. — Pie Ivetas. Man vajadzēja palīdzību uznest pirkumus, un tur atradās cilvēki, kuriem tas nebija par grūtu, — es teicu, noliekot savu somu gaitenī.
— Tu pazudi uz diennakti dēļ stulbiem maisiem? Tu saproti, kā es jutos? Es domāju, ka kaut kas ir noticis!
— Bet kaut kas arī notika, Ainār. Man tie maisi bija par smagu. Un es sapratu, ka es tos vairs nenesīšu. Ne šodien, ne rīt, ne nekad. Ja tev vajag kartupeļus vai alu, tu brauc un roc tos pats. No šī brīža es pērku tikai to, ko varu ielikt savā rokassomiņā.
Viņš mēģināja kaut ko iebilst par “ģimenes pienākumiem” un “sadarbību”, bet viņa argumenti skanēja tukši. Es redzēju, ka viņš beidzot saprot – šī nav parasta kaprīze. Tas ir lūzuma punkts.
Kāpēc mēs, sievietes, tik bieži uzņemamies “vīriešu darbus”, cerot uz pateicību, ko nekad nesaņemam?
Un kāds bija tas vārds, ko Ainārs pateica pēc nedēļas ilga klusuma – par to lasi nākamajā lapā
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
Mūsdienu vīriešu problēma – bēgšana no atbildības virtuālajā pasaulē. Šis stāsts būtu jāizlasa katram, kurš aizmirstas pie ekrāna.