Kāpēc Ainārs izvēlējās spēli, nevis palīdzību sievai? Tas nav stāsts par slinkumu, tas ir stāsts par prioritāšu nobīdi
Daudziem mūsdienu vīriešiem datorspēles kļūst par vienīgo vietu, kur viņi jūtas kā “alfa tēviņi”. Tur viņi komandē, tur viņi uzvar, tur viņi ir vajadzīgi savam “klanam”. Reālā dzīve ar tās smagajiem maisiem un sadzīves problēmām viņiem šķiet garlaicīga un pat nedaudz pazemojoša.
Sieva šajā modelī pamazām pārstāj būt partnere un pārvēršas par “funkciju” – viņa ir tā, kas nodrošina fizisko eksistenci, lai viņš varētu turpināt virtuālo karjeru.
Līgas rīcība bija vienīgais veids, kā pārtraukt šo apburto loku
Ja viņa būtu uznasusi tos maisus pati (kā darīja parasti), Ainārs būtu saņēmis apstiprinājumu tam, ka viņa uzvedība ir pieņemama. Viņš būtu paēdis vakariņas un turpinātu spēlēt, varbūt vienreiz starp brīžiem pasakot “paldies”. Tikai reāls komforta zudums spēj piespiest šādu cilvēku paskatīties apkārt.
Kas notika tālāk?
Pirmā nedēļa pēc mana “dumpja” bija smaga. Mēs gandrīz nerunājām. Ainārs mēģināja ieturēt aizvainoto pozu, cerot, ka es “atlaidīšos” un viss atgriezīsies vecajās sliedēs. Bet es paliku pie sava – es tiešām vairs nepirku neko, kas svērtu vairāk par kilogramu. Mājās beidzās maize, piens, pat tualetes papīrs.
Ceturtdienas vakarā Ainārs piegāja pie manis un klusi jautāja: — Tev tiešām bija tik grūti? — Jā, Ainār. Man bija fiziski grūti un morāli pretīgi, — es atbildēju, pat nepaceldama acis no grāmatas.
Sestdienas rītā viņš ienāca virtuvē ar savu iepirkumu sarakstu. — Es braucu uz veikalu. Tev kaut ko vajag? — Nē, man nekā nevajag. Es nopirkšu pati, kad man vajadzēs.
Viņš nostāvēja durvīs brīdi un tad klusi teica: — Piedod. Es kaut kā biju pieradis, ka tu tiec galā. Es nedomāju, ka tev tas ir tik svarīgi.
Pēc divām stundām viņš atgriezās. Viņš ienesa visus maisus vienā braucienā, klusi sakrāmēja produktus ledusskapī un tad… izdzēsa spēli no sava datora. Es viņam to neprasīju. Viņš pats saprata, ka šis virtuālais flangs viņam gandrīz maksāja reālu ģimeni.
Pašcieņas cena
Mēs, sievietes, bieži kļūdāmies, domājot, ka pacietība ir tikums. Dažreiz pacietība ir vienkārši bailes no konflikta. Bet konflikts ir nepieciešams, lai iztīrītu telpu no meliem un nevienlīdzības.
Tagad mūsu ģimenē ir jauns noteikums: ja es braucu iepirkties, viņš mani sagaida lejā pie mašīnas, neatkarīgi no tā, ko viņš tajā brīdī dara. Un ziniet, viņš vairs nejūtas kā “NPC” vai kalps. Viņš jūtas kā vīrietis, kurš palīdz savai sievietei. Un tā ir daudz labāka sajūta nekā jebkura uzvara klanu cīņā.
Vai jūs savā ģimenē esat piedzīvojušas brīdi, kad vīrietis “pazūd” savos hobijos? Kā jūs panācāt, lai viņš atgriežas realitātē? Vai Aināram bija jādod otrā iespēja, vai tomēr šāda attieksme ir nepiedodama? Dalieties ar saviem stāstiem komentāros!
Mūsdienu vīriešu problēma – bēgšana no atbildības virtuālajā pasaulē. Šis stāsts būtu jāizlasa katram, kurš aizmirstas pie ekrāna.