Bet sirmgalvei labāk nekļuva. Pēc diennakts Ausma vienkārši vairs nevarēja piecelties. Sieviete jutās arvien sliktāk un sliktāk. Ausma saprata: šīs ir viņas pēdējās…un tās viņa pavada vientulībā, nevis tuvu cilvēku ielenkumā. Nākamajā dienā Antra atbrauca pie pelēkās piecstāvu mājas un apskatījās apkārt. Nekā īpaša: parasts mikrorajona pagalms ar bērnu rotaļu laukumu un novietotām automašīnām. Tikai no ierastās ainas izlēca viena automašīna un inspektoru spēkrats. Zinātkāre guva virsroku, un sieviete piegāja pie kāpņu telpas ieejas. Uz soliņa sēdēja kaimiņu vecmāmiņa ar spieķi rokās.
– Antra, tu vai? – sirmgalve pazina Antru. – Labi, ka tu atbrauci. Mums te tāda nelaime, tāda nelaime! Ausma taču vakar aizgāja viņsaulē. Es skatos, ka viņa neiziet pastaigāties, pie durvīm zvanu – neatbild, nācās saukt palīgā, lai durvis uzlauž. Bet viņa tur guļ… – iesaucās sieviete, šņukstēja un skaļi izšņauca degunu kabatlakatiņā.
Tajā pašā mirklī Ausmu no mājas dziļuma iznesa. Antra ieraudzīja mātes seju un kaklā uzreiz sakāpa kamols. Viņa stāvēja kā sastingusi un skatījās, kā Ausmu, kuru meita bija pametusi likteņa varā, ieceļ mašīnā.
«Mamma,» – bija vienīgais vārds, kas iespiedās Antras domās. Sieviete palika stāvam malā, skatoties, kā viņu aizved. Beidzot viņa atguvās un, nepievēršot uzmanību pļāpīgajai kaimiņienei, uz vājām kājām devās kāpņu telpā. Dzīvokļa durvis bija vaļā. Apskatot tumšo telpu, Antra lēnām izgāja cauri gaitenim. Pazīstams iekārtojums, kas nebija mainījies gadu desmitiem. Acu priekšā pavīdēja atmiņas: Ziemassvētki ar kuplu egļu un dāvanām, mammas gatavošanas mācības virtuvē, kopīgas spēles…
Antra atcerējās, kā mamma viņu atbalstīja grūtā brīdī, palīdzēja ar mājasdarbiem, klausījās visas sūdzības, deva padomus. Tikusi līdz grāmatu skapim, viņa izņēma albumu ar nodilušiem vākiem. Ausma centās saglabāt katru mirkli no meitas dzīves: pirmie soļi, katra dzimšanas diena, pirmais zīmējums… Raugoties fotogrāfijās ar stiklainām acīm, Antra juta mitrumu uz vaigiem.
Antra sēdēja uz grīdas pie vecā skapja, un albuma lapas klusi čaukstēja, it kā tās čukstētu visu to, ko māte savā pieticībā nekad nebija uzdrīkstējusies pateikt skaļi. Katra ielīmētā fotogrāfija, katrs rūpīgi saglabātais bērnības zīmējums bija pierādījums mīlestībai, kuru Antra gadiem ilgi bija uzskatījusi par pašsaprotamu resursu, ko var tērēt, neko nedodot pretī. Viņa iedomājās par savu ledusskapi, kas bija pilns ar dārgiem gardumiem, kamēr šeit, šajās sienās, māte bija gatava būt viena un vientulībā, lai tikai neapgrūtinātu savu “dārgo meitiņu”.
Istabā valdīja smags, sastāvējies gaiss, bet pēkšņi caur loga rūti izlauzās pēcpusdienas saules stars, izgaismojot putekļu deju virs Ausmas tukšās gultas. Antra pacēla acis un ieraudzīja uz nakts skapīša mazu, melnu maciņu – to pašu, kuru māte tik izmisīgi bija turējusi rokās, meklējot dažus eiro un zvanot meitai. Blakus tam gulēja maza zīmīte, uzrakstīta ar drebošu roku: “Antriņ, nepārdzīvo. Es zinu, ka tev ir grūti. Es tevi mīlu.”
Tajā mirklī ledus Antras sirdī beidzot salūza, bet tas bija pārāk vēlu. Viņa piespieda pie krūtīm veco albumu, mēģinot tajā sajust mātes siltumu, taču istaba palika auksta un klusa. Tikai tagad, kad durvis uz pagātni bija neatgriezeniski aizvērtas, viņa saprata, ka viss viņas dārgais dzīves spožums bez šīs vienkāršās, nesavtīgās mīlestības nav pat centa vērts. Viņa bija ieguvusi visu pasauli, bet zaudējusi vienīgo cilvēku, kurš viņu mīlēja nevis par to, kas viņai pieder, bet par to, ka viņa vienkārši ir.
