Bijušais profesionālais hokejists Sandis Ozoliņš ir viens no izcilākajiem latviešu sportistiem, kurš spēlējis NHL. Pēdējos gados presei sniedzis atklātas intervijas gan par savu karjeru, gan dzīvi, un arī šajā reizē raidījumā “Zilonis studijā” viņš dalījies ar līdz šim nezināmu informāciju par savu dzīvi.
Sandis Ozoliņš bija pirmais latviešu hokejists, kurš spēlējot Kolorādo (ASV) klubā “Avalanche” 1996.gadā izcīnīja prestižo “Stenlija” kausu, turklāt NHL karjeras laikā septiņas reizes piedalījās arī tā saucamajā “Visu zvaigžņu spēlē”.
Starp citu, tieši Sandim pieder iemesto vārtu, rezultatīvāko piespēļu un gūto punktu rekordi starp latviešu sportistiem, kas jebkad spēlējuši NHL sastāvā. Pēc hokeja karjeras Sandis ir kļuvis par uzņēmēju un viņam pieder golfa klubs “Ozo Golf Club” Rīgā un hokeja klubs “Vilki OP”.
2011.gadā tika šķirta Sanda un viņa sievas Sandras Ozoliņas laulība, kuras laikā pasaulē nāca divi dēli – Kristofers un Roberts. Gan abi dēli, gan viņu mamma joprojām mitinās ASV, un, kā zināms, neviens no dēliem neprot latviešu valodu.
Tajā pašā laikā, kad izskanēja ziņas par Ozoliņa šķiršanos no sievas, medijos parādījās informācija, ka hokejists uzsācis attiecības ar tā laika TV personību Annu Lieckalniņu. 2021.gada vasarā Sandis apprecēja 15 gadus jaunāko mīļoto sievieti Inu Ozoliņu, bet novembra beigās abi kļuva par vecākiem dēliņam, kuru nosauca par Oliveru. Puisītis ir Inas otrais bērns, jo viņa audzina vecāko meitu Vivjenu, kura dzimusi viņas iepriekšējās attiecībās.
Raidījuma vadītājs Oskars Lepers teic, ka, visticamāk, 90.tajos gados, kad Sandis, būdams vien 20 gadus vecs, aizbrauca spēlēt no Padomju Savienības uz ASV, viņam pat sapņos nerādījās, kādas naudas summas viņš tur varēs nopelnīt. Lūk, ko Sandis atbildēja:
Te būtu tad jāsāk ar tādu nelielu vēsturi, kādi bija laiki, no kādas sabiedrība mēs nācām, no kādas valūtas un sociālās sistēmas mēs nācām. Salīdzināt to ar mūsdienām, tas ir pilnīgs absurds.
Lasi vēl: Aktrise Rēzija Kalniņa pirmo reizi komentē: kas patiesībā notika viņas un vīra Aināra Rubiķa attiecībās
Naudas peļņa tajā brīdī nešķita tik svarīga. Jo nu 20 gadu vecums… tur viss ir mainīgs – nepievērsu tik daudz uzmanības tam visam, neskatījos tik tālu nākotnē, neplānoju savu nākotni. Visa tā sporta sistēma patiesībā toreiz nesaprata, ko darīt ar tādu naudas plūsmu, neviens tam īstenībā nebija gatavs.
Es pirmo reizi dzīvē aizbraucu prom no mājām un sāku būt pastāvīgs, būt atbildīgs par saviem rēķiniem, būt atbildīgs par to, kas ir manā ledusskapī, nu tas viss bija džungļi priekš manis.
Man kā 20 gadīgam tobrīd galvenais bija mašīna – jo spīdīgāka, jo labāk, tā, lai var parādīt un palielīties citiem. Praktiskums vispār nekādu lomu nespēlēja. Taču, par laimi, bija pieauguši cilvēki, kas mūs pieskatīja, rūpējās par mums. Mūsu pirmie tēriņi un viņi saprata, ka mēs ar to visu rīkojamies diezgan mežonīgi.
Un viņi mums parādīja, ieviesa “limitus”, skaidri norādot, kas ir pieņemams un kas nav pieņemams priekš tāda 20 gadnieka attiecībā pret vidi, kurā mēs dzīvojam. Pirms es nespēlēju NHL, es nevarēju sev nopirkt sporta mašīnu, kaut man bija pietiekami daudz naudas, jo es nebiju to “nopelnījis” attiecībā pret citiem spēlētājiem.
Tā bija tāda kā hierarhija, kas man vēlāk šķita arī loģiska. Vēlāk gan tas mainījās un jaunie sportisti sāka tērēt lielo naudu uzreiz. Es toreiz gribēju sarkanu “Corvette” bez jumta…
Nav noslēpums, ka sarodas dāmas apkārt šādiem sportistiem, un izrāda uzmanību tikai tāpēc, ka tu jau esi bagāts. Jā, tādi stāsti ir bijuši, ne man personīgi, bet no citu kolēģu pieredzes. Un tā ir viena daļa no šī te dzīvesveida…
