Tieši pirms gada aizgāja mana sieva. Šis gads man bijis izaicinājumu pilns – vientulība, jautājumi bez atbildēm un pastāvīga vēlme būt pietiekamam vecākam mūsu bērniem.
Godīgi sakot, sākumā bija ļoti grūti. Taču cilvēks pierod pat pie grūtībām. Es iemācījos dzīvot tālāk — bērnu un viņas piemiņas dēļ.
Pirmā sievas gadadienā mēs ar bērniem devāmies uz kapsētu. Pie kapa es pamanīju nepazīstamu cilvēku.
Viņš bija garš, tumšā mētelī un ar aukstu skatienu. Stāvēja tā, it kā būtu mūs gaidījis. Viņa seja šķita ļoti pazīstama.
— Kā jūs sauc? — jautāju uzmanīgi.
Viņš vispirms nesniedza atbildi, tikai paskatījās uz bērniem, pēc tam uz mani.
— Paklausies, — viņš klusi sacīja. — Es vēlos tev piedāvāt finansiālu palīdzību.
Es biju pārsteigts.
— Ko tu teici?
— Man ir informācija, kas varētu mainīt tavu skatījumu — šie bērni var nebūt no tevis.
Uz īsu mirkli es sajutu, kā viss iekšā saraujas. Vēlējos viņam pretoties, bet viņa skatiens bija mierīgs un pat nedaudz skumjš. Kad viņš pastāstīja savu stāstu, mana dzīve mainījās uz visiem laikiem… Turpinājums 👇
Viņš izvilka no kabatas vecu, nedaudz saplēstu fotogrāfiju. Tajā bija mana sieva… grūtniece. Bet blakus viņai stāvēja viņš.
— Mēs bijām kopā pirms tu viņu satiki. Viņa aizgāja no manis, jo es pieļāvu kļūdu. Viņa tev neko neteica… Jo tā, iespējams, bija labāk visiem.
— Ko tu runā? Tie ir mani bērni… — es čukstus sacīju.
— Nē… Viņa jau bija gaidībās, kad jūs iepazināties, — viņš atbildēja mierīgi.
Es stāvēju apmulsis, nesaprazdams, kas notiek. Mani pārņēma vilšanās sajūta. Cilvēks, kuru mīlēju, visu šo laiku nebija atklājis patiesību… Un es biju audzinājis bērnus, nezinot visu stāstu. Ko darīt tālāk – es nezināju…
Un kā tu rīkotos šādā situācijā? Vai piedotu? Dalies savās domās komentāros – man tie patiešām ir svarīgi.
