Atcerējos padomju multfilmu no 1980. gada, kas balstīta uz Sergeja Mihalkova scenārija, kur alkatīgs klients vēlējās, lai kažokādu meistars no kažokādas gabala izgatavotu septiņas cepures, bet beigās sanāca septiņas sīkas cepurītes, kas neiederējās.
Lai gan, tas atkarīgs no jūsu prāta… Zemnieks Valdis Valdovičs Tūms bija taupīgs vīrs, cilvēks ar lielu ietekmi ciematā. Ja viņš kaut ko saka, viņš to domā nopietni, un, ja viņš neko nesaka, arī tā ir taisnība. Viņa pagalms ir sakopts, viss ir labi kopts, govis ir labi barotas un koptas, aprīkojums ir labi ieeļļots, un jumts netek.
Piens pārdošanai
Cilvēki viņu cienīja par godīgumu: vienmēr viens un tas pats litrs litrā, nekad nepievienoja ūdeni vai ko citu, nekad nebija sliktas garšas, un piens bija tik augstas kvalitātes, ka pilsētā par to pašu krējumu maksātu trīskāršu cenu… Ienākumi bija stabili, un pat ziemā, kad citi sūdzējās, ka piens nepārdodas labi, Valda Valdoviča produkti PSRS pārdevās kā karstas kūkas. Bet alkatība viņu pārņēma.
Kādu dienu viss sabruka. Cilvēki pēkšņi pārstāja pirkt. Neviens tieši nepateica, kas par vainu, bet rinda pazuda. Sākumā zemnieks domāja, ka ir sezonas karstais laiks, tad, ka cilvēkiem nav naudas, jo viņiem ir pārtraukts interneta pakalpojums un viņi nevar nopelnīt naudu, un tad viņš pilnībā nolēma, ka tas ir konkurentu triks. Bet patiesība izrādījās daudz prozaiskāka un smieklīgāka, nekā jebkurš varētu iedomāties.
Jaunais asistents. Kas vainas šai skaistulei
Kad viss gāja labi, Valdis Valdovičs Tūms vēlējās to padarīt vēl labāku, tāpēc nolīga palīgu – jaunu slaucēju Viju Valdoviču Jumiķe. Ne jau viņam īpaši vajadzēja cilvēkus, bet viņš jau bija gados, pats knapi varēja tikt galā ar govīm, un saimniecībā bija daudz darba. Un, tā kā viņš bija zvejnieks, viņu piesaistīja makšķerēšana. Viņš izvēlējās skaistāko ciematā.
Vija Valdoviča Jumiķe. Cilvēks-robots
Meitene, ko viņš atrada, bija skaista, spēcīga, ar zeltainām rokām. Ko viņa ar tām nevarēja izdarīt? Notīrīt karūsu bez naža, saplēst vistu bez naža un pārgriezt visu bez naža… Ne tikai vienkārša slaucēja, bet īsta daudzpusīga strādniece. No rīta viņa slauc govis, dienā tīra mēslus, un vakarā viņa pat var iekāpt traktorā. Starp citu, viņai bija savs motocikls “Iž-131”, un viņa ar to tik labi vadīja, ka ciema vīri bija pārsteigti: “Paskatieties uz viņu, viņa var pārbūvēt karburatoru kāda cita klēpī, ar aizvērtām acīm un atvērtu prātu.”
Zemnieks bija sajūsmā. Viņš jutās tā, it kā būtu atradis dārgumu: piens brīvi plūda, pat buļļi bija laimīgi, mēsli sakrauti augstu, un tehnika kontrolēta. Vija Valdoviča pat prata ķimerēties ar aizmugures traktoriem un vecu traktoru. Un tas viss par standarta algu: šašliks pusdienās un 13 dolāri stundā. Tas bija tikai santīms, bet cita ceļa nebija.
Pirmās dīvainības bija tik dīvainas, cik vien varēja būt
Viss jau būtu bijis kārtībā, bet drīz vien klienti sāka paust neapmierinātību. Viena sieviete atdeva pienu: “Kaut kas nav kārtībā ar tavu pienu, Valdi. Mana putra smaržo pēc tā, it kā tā būtu vārīta garāžā ar benzīnu.” Arī cita sūdzējās: “Tas ir kā karburatori, kas peld kafijā.” Bet viņi to viņam čukstēja; neviens atklāti nelamājās. Ciema ļaudis ir piesardzīgi, galu galā Valdis Valdovičs nav mazs cilvēks.
Bet pamazām sāka izplatīties baumas: “Viņa piens ir kļuvis dīvains.” Un pārdošanas apjomi sāka kristies. Zemnieks bija apmulsis. Govis bija veselas, barība bija svaiga, akas ūdens bija tīrs. Siens bija no viņa paša lauka, pārbaudīts. Viņš pat piezvanīja veterinārārstam: “Nāc, ātri, kas kaiš govīm? Kāpēc pienam šķiet nepatīkama smaka?” Veterinārārsts tikai paraustīja plecus: “Tavas govis ir veselas, Valdi. Un tās dod labu pienu, bet buļļi izskatās savādi.”
Mēģinot atrast cēloni
Valdis Tūms bija noraizējies. Katru rītu viņš pats pagaršoja pienu un pamanīja dīvainu pēcgaršu. Bet viņš to nevarēja aprakstīt. Ne skābu, ne saldu, bet kaut ko… nesaprotamu.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
