“Varbūt kāds viņu nolādēja?” nodomāja zemnieks. Šādas domas ciematā nebija nekas neparasts. Viņš pat izsauca iedzimto dziednieci Izoldi fon Karlovnu, lai noņemtu lāstu. Viņa vicināja garšaugus, čukstēja. Tikmēr ļaudis bija pilnībā pagriezuši muguru Tūmam. Viņi devās uz kaimiņu ciematu pēc piena, kamēr Valdis Valdovičs sēdēja savā pagalmā, skatoties uz savām govīm, nespējot saprast, kāpēc viņš tiek šādi sodīts.
Baumas un spekulācijas
Saruna jau ilgu laiku bija rosījusies uz ciemata soliņa pie veikala. “Viņa piens ož pēc tā, it kā kāds tajā būtu uzvārījis laivas motoru,” teica kāda veca sieviete. “Un es vārīju putru, un tā ož pēc 76. benzīna izplūdes gāzēm,” piebalsoja cita. “Varbūt govīm ir kāda jauna kaite?” kāds kautrīgi ieteicās. Baumas vairojās, bet neviens nezināja īsto cēloni.
Alkatība ir netikums
Risinājums tika atklāts nejauši. Kaimiņiene iegriezās tieši tajā brīdī, kad Vija Valdoviča pabeidza savu veco traktoru, gatava ģērbties. Viņa bija noklāta ar eļļu līdz elkoņiem, pirksti mirdzēja no motoreļļas, un no padusēm un mutes nāca benzīna smaka. Viņa devās tieši pie govīm, dedzīgi vēloties visu paveikt. Nekādas lupatas.
Ar tām pašām rokām, smaržojot pēc dīzeļdegvielas, viņa apsēdās, lai slauktu govi. Spaiņi bija pilni ar pienu, kas uzreiz uzsūca visu garāžas aromātu. Kaimiņa acis iepletās, un tad viņš steidzās pastāstīt pārējiem. Viss nostājās savās vietās: piens smirdēja nevis tāpēc, ka govīm ir kāda vaina, bet gan tāpēc, ka slaucēja apvienoja mehāniķa, kūtsmēslu tīrītāja (un vēl dažu citu lietu) un slaucējas profesijas, ne mirkli nemazgājot rokas. Skaisti, tās bieži vien bija netīras.
Visu amatu meistars
Valdis Valdovičs satvēra galvu. “Tātad tā ir taisnība!” viņš nopūtās. “Tā nav govju vaina, bet gan manas visu amatu meistares slaucējas!” No tā brīža viņš pie kūts ieejas uzstādīja izlietni un pie durvīm piekāra zīmi: “Nomazgājiet rokas pirms slaukšanas.” Un slaucēja teica: “Ejiet un paši mazgājiet, jo man nav laika”. Vārds pa vārdam un abi saprata, ka viņu ceļi tālāk ies katrs uz savu pusi.
