No Latvijas pārvācos uz Japānu un biju samulsusi par viņu mājas un ģimenes ''likumiem''

Japāņu ikdienas ieradumi, cieņas izrādīšana pret līdzcilvēkiem un dažādi nerakstītie sadzīves likumi atšķiras no tā, pie kā biju pieradusi Latvijā.

Čības kā pase uz citu pasauli

Anna, apmaiņas studente, sapņoja par Tokijas mirdzošajām gaismām. Taču realitāte nesākās ar neona zīmēm, bet gan ar durvju paklājiņu. Viņa iegāja mājā un sastinga. Pieaugušie, bērni, pat kaķis skatījās uz viņas kedām, it kā būtu ienesusi iekšā ielas gabalu. “Ak, piedod…” Anna nomurmināja. Saimniece klusībā pasniedza viņai čības. Divus pārus. Parastās mājai. Un otru, smieklīgo, ar mazu trusi, vannas istabai.

Tā Anna uzzināja: Japānā čības nav tikai apavi, bet gan vesela filozofija.

Nakts uz grīdas un rīts bez privātuma

Gulta? Aizmirstiet par to. Tajā vakarā viņai parādīja futonu: matraci, kas atritinās tieši uz grīdas. No rīta tas ir jāsarullē un jānoliek vietā, jo tā pati istaba pārvēršas par dzīvojamo istabu. “Tātad es guļu dzīvojamajā istabā?” “Anna vēlreiz jautāja. “Jā,” saimniece pamāja, it kā tā būtu pati ikdienišķākā lieta pasaulē. Privāta telpa? Tikai tad, ja vari pārvērsties par nindzju un pazust gaisā.

Vakariņas kā pārbaudījums

Uz galda bija rīsi, zivis un miso zupa. Anna apēda pusi un nolika bļodu. Kļūda. Saimniece nekavējoties pielika vēl rīsus. Tad vēl. “Paldies, esmu paēdusi,” Anna centās sevi attaisnot. “Ēd, ēd,” saimniece pasmaidīja. Forumos rakstīja: “Neapēst rīsus līdz galam ir kā apvainot visu ģimeni.” Anna to saprata pārāk vēlu un pabeidza vakariņas ar vēderu, kas bija gatavs pats no sevis nokārtot noslēguma eksāmenus.

VIDEO:

Klusums skaļāks par vārdiem

Vakarā ģimene sēdēja pie galda, un vienīgā skaņa istabā bija irbulīšu klikšķēšana. “Kā tev šodien klājas?” Anna mēģināja uzsākt sarunu. Tēvs pamāja. Dēls teica: “Labi.” Tad — atkal klusums. Anna iemalkoja tēju un saprata: vakariņu sarunas šeit nebija tradīcija. Viņu klusēšana nebija saistīta ar aukstumu, bet gan ar cieņu.

Ieplānotā vanna

Pulksten 20:00 sākās rituāls. Vispirms tēvs, tad māte, tad bērni. Anna bija pēdējā. Tas pats ūdens. “Tātad es iekāpju ūdenī pēc visiem pārējiem?” viņa piesardzīgi jautāja. “Jā,” saimniece teica, un šis “jā” neļāva strīdēties. Anna sēdēja vannā un nodomāja: “Visa ģimene un puse no viņu DNS jau peldas šajā ūdenī.” Viņa atteicās, sakot, ka vienkārši nomazgāsies dušā.

Ģimenes arhetips darbībā

Šī ģimene bija “mātes rūpju” un “noteikumu administratoru” sajaukums. Saimniece atnesa tēju ik pēc pusstundas, bet vienlaikus stingri atgādināja: “Mājās ne vēlāk kā desmitos.” Kādu dienu Anna ieradās pulksten 22:15. Saimnieks stāvēja pie durvīm, klusēdams gaidot. Nekādas kliedzienu, nekādas kņadas. Tikai skatiens, kas pauda visu: pārmetumus, grafiku, kalendāru un varbūt samuraja ēnu.