Japāņu ikdienas ieradumi, cieņas izrādīšana pret līdzcilvēkiem un dažādi nerakstītie sadzīves likumi atšķiras no tā, pie kā biju pieradusi Latvijā.
Čības kā pase uz citu pasauli
Anna, apmaiņas studente, sapņoja par Tokijas mirdzošajām gaismām. Taču realitāte nesākās ar neona zīmēm, bet gan ar durvju paklājiņu. Viņa iegāja mājā un sastinga. Pieaugušie, bērni, pat kaķis skatījās uz viņas kedām, it kā būtu ienesusi iekšā ielas gabalu. “Ak, piedod…” Anna nomurmināja. Saimniece klusībā pasniedza viņai čības. Divus pārus. Parastās mājai. Un otru, smieklīgo, ar mazu trusi, vannas istabai.
Tā Anna uzzināja: Japānā čības nav tikai apavi, bet gan vesela filozofija.
Nakts uz grīdas un rīts bez privātuma
Gulta? Aizmirstiet par to. Tajā vakarā viņai parādīja futonu: matraci, kas atritinās tieši uz grīdas. No rīta tas ir jāsarullē un jānoliek vietā, jo tā pati istaba pārvēršas par dzīvojamo istabu. “Tātad es guļu dzīvojamajā istabā?” “Anna vēlreiz jautāja. “Jā,” saimniece pamāja, it kā tā būtu pati ikdienišķākā lieta pasaulē. Privāta telpa? Tikai tad, ja vari pārvērsties par nindzju un pazust gaisā.
Vakariņas kā pārbaudījums
Uz galda bija rīsi, zivis un miso zupa. Anna apēda pusi un nolika bļodu. Kļūda. Saimniece nekavējoties pielika vēl rīsus. Tad vēl. “Paldies, esmu paēdusi,” Anna centās sevi attaisnot. “Ēd, ēd,” saimniece pasmaidīja. Forumos rakstīja: “Neapēst rīsus līdz galam ir kā apvainot visu ģimeni.” Anna to saprata pārāk vēlu un pabeidza vakariņas ar vēderu, kas bija gatavs pats no sevis nokārtot noslēguma eksāmenus.
Klusums skaļāks par vārdiem
Vakarā ģimene sēdēja pie galda, un vienīgā skaņa istabā bija irbulīšu klikšķēšana. “Kā tev šodien klājas?” Anna mēģināja uzsākt sarunu. Tēvs pamāja. Dēls teica: “Labi.” Tad — atkal klusums. Anna iemalkoja tēju un saprata: vakariņu sarunas šeit nebija tradīcija. Viņu klusēšana nebija saistīta ar aukstumu, bet gan ar cieņu.
Ieplānotā vanna
Pulksten 20:00 sākās rituāls. Vispirms tēvs, tad māte, tad bērni. Anna bija pēdējā. Tas pats ūdens. “Tātad es iekāpju ūdenī pēc visiem pārējiem?” viņa piesardzīgi jautāja. “Jā,” saimniece teica, un šis “jā” neļāva strīdēties. Anna sēdēja vannā un nodomāja: “Visa ģimene un puse no viņu DNS jau peldas šajā ūdenī.” Viņa atteicās, sakot, ka vienkārši nomazgāsies dušā.
Ģimenes arhetips darbībā
Šī ģimene bija “mātes rūpju” un “noteikumu administratoru” sajaukums. Saimniece atnesa tēju ik pēc pusstundas, bet vienlaikus stingri atgādināja: “Mājās ne vēlāk kā desmitos.” Kādu dienu Anna ieradās pulksten 22:15. Saimnieks stāvēja pie durvīm, klusēdams gaidot. Nekādas kliedzienu, nekādas kņadas. Tikai skatiens, kas pauda visu: pārmetumus, grafiku, kalendāru un varbūt samuraja ēnu.
Mazas lietas, kas dzen traku un valdzina
— Vakariņās viņai pasniedza natto — pupiņas ar zeķu smaržu un gļotu tīklu. Anna pasmaidīja, apēda karoti un saprata: pārbaudījumi ir dažādi. “Viesi ieradās — Anna tika nosūtīta uz savu istabu. Jo viņa “nav viešņa, bet gan pagaidu ģimenes locekle”. “Viņa ieslēdza mūziku austiņās. Pēc piecām minūtēm saimniece pieklauvēja: “Kaimiņi dzirdēs.” Kā tieši kaimiņi dzird mūziku austiņās, ir noslēpums. Bet labāk ticēt viņai uz vārda.
Kad klusums glābj
Anna mēģināja runāt angliski — ģimene smaidīja, bet viņi viņu labi nesaprata. Tad viņa uzdrošinājās pateikt japāņu valodā: “Paldies par ēdienu.” Saimniece staroja, it kā Anna būtu atvedusi mājās Nobela prēmiju. Kopš tās dienas katrs teikums japāņu valodā neveiklību pārvērta nelielās svinībās.
Vakars, kas atkārtojās kā rituāls
- 18:30 — visi sēž pie zemā galdiņa.
- 19:00 — ēdiens.
- 19:30 — ziņas.
- 20:00 — vannas laiks.
- 21:00 — tēja.
- 22:00 – miegs.
Lasi vēl: No klimata neprāta līdz atvasarai: detalizēta 2025. gada novembra laika prognoze
Anna savā dienasgrāmatā rakstīja: “Tas ir kā klosteris, tikai mūku vietā ir draudzīga ģimene un televizors ar laika prognozi.”
Dzīve zem kāda cita jumta
Anna domāja, ka būs tūriste. Bet viņa atrada sev pagaidu meitu. Ar grafiku, pienākumiem un mūžīgām čībām. Dažreiz viņa jutās kā klosterī, dažreiz kā situāciju komēdijā. Bet pēc pāris nedēļām viņa saprata: visas šīs dīvainības nebija par kontroli, bet gan par harmoniju. Un lūk, pēdējais kadrs: Anna sēž pie zema galda, ēd natto ar akmens sejas izteiksmi, un viņas saimniece viņai uzsmaida “paldies”. Tieši tajā brīdī viņa jutās kā daļa no ģimenes – pat ja tikai uz laiku.
