Pēc nedēļas es atradu pagrabu atvērtu. Es pienācu, izvilku atslēgu, rokā iebāzu spaini un gatavojos atslēgt durvis, kad pēkšņi sapratu, ka tās jau ir atvērtas. Piesardzīgi atvēru durvis, ieskatījos iekšā … Bet pagrabs bija tukšs.
Nebija arī kartupeļu maisu. Es vairākas reizes apstaigāju telpu, negribēdama ticēt savām acīm. Bija tā, it kā tie būtu pazuduši – nekas, kas man atgādinātu, ka šeit vispār kaut kas bija noticis.
Es steidzos mājās.
– Andrej! – es saucu no durvju sliekšņa. – Kartupeļi ir noz**ti!
Andrejs ar noapaļotām acīm ieskatījās gaitenī.
– Kā tas ir, noz**ti?
– Tieši tā! Tur nav nekādu kartupeļu! Noz**ti!
Andrejs klusēja. Kas to varēja izdarīt? Man pat nav jādomā. Kurš bija greizsirdīgs uz mūsu pašu kartupeļiem? Protams, Lilija! Un līdzdalībnieks droši vien bija viņas vīrs. Naktī slepus ielīda pagrabā, ar uzlauza slēdzeni un paņēma visu mūsu grūti nopelnīto ražu!
Mēs visu vakaru zvanījām Lilijai, bet viņa neatbildēja. Tikai sociālajos tīklos ik pēc stundas viņa publicēja fotogrāfijas: kartupeļu biezeni, ceptus kartupeļus, sautētus kartupeļus, pankūkas, zivju pīrāgu ar kartupeļu kubiņiem.
Es biju tik dusmīga. Ne tikai tika noz**ts, bet viņi ar to vēl lielās!
Līdz nākamajam rītam viņa vairs necēla klausuli. Viņa nekaunīgi teica, ka jā, viņi paņēmuši kartupeļus, jo mēs esam viņiem parādā. Mums ir vasarnīca, bet viņiem nav.
– Un vispār, – viņa teica nekaunīgā tonī. – Andrejs deva man atļauju!
– Ko? – es nevarēju noticēt savām ausīm.
– Jā! Andrejs teica, lai mēs atbraucam un visu paņemam. Un jūs paši nopirksiet. Jums nav bērnu. Kur gan citur tu tērētu naudu?
Es sapratu, ka briest skandāls. Līdz Andreja atnākšanai no darba bija palikusi stunda, un es varēju knapi atturēties, lai viņam nezvanītu un nesāktu uzreiz strīdēties.
Andrejs, protams noliedza visu, tad teica, ka esmu apsēsta ar saviem kartupeļiem, solīja kompensēt visas izmaksas par ražu un mēslojumu. Pat iegāja interneta bankā apskatīties.
– Man ir tikai 400 eiro.
– Dod man tos pašus, – es saspiedu lūpas.
– Un tu par to naudu nopirksi kartupeļus? – Andrejs nomurmināja.
– Ko es gribu, to es nopirkšu! – Es iesaucos. – Vai tad es devu Lilijai kartupeļus? Esi tik laipns un samaksā par savu vieglprātību.
Andrejs, sakostiem zobus, pārskaitīja man 300 eiro un sev atstāja 100.
– Kur ir pārējie simts? – Es biju dusmīga.
Viņš atstāja nedaudz naudas sev.
Es pieprasīju, lai viņš apņemas pārskaitīt pārējo naudu, kad saņems savu algu. Pusi kartupeļu vērtības pēc tirgus cenas.
Un par to naudu sev nopirku sev vairākas jaunas kleitas, kuras sen jau gribēju. Kādam liksies, ko var strīdēties par kartupeļiem un dalīt “mantu” ar vīru. Bet tas ir principa un komunikācijas jautājums! Gan jau es būtu dalījusies ar viņiem, ja man normāli paprasītu, nevis vērptu intrigas aiz muguras…