Reizēm mēs mēģinām pielāgoties un nemanīt partnera īpatnības, taču mājās gribas justies brīvi. Valdis dalās pārdomās par to, kāpēc viņam tomēr neizdevās pieņemt sievietes rīta ieradumus.
Mēs ar Valdi esam pazīstami jau gadus divdesmit. Viņš ir no tiem vīriešiem, kurus grūti izsist no līdzsvara – mierīgs, praktisks un ar abām kājām uz zemes. Strādājot būvniecībā par darbu vadītāju, viņš ir redzējis visdažādākās situācijas, tāpēc es biju visai pārsteigts, kad viņš pēkšņi paziņoja par lēmumu dzīvot atsevišķi no Ineses. Viņu attiecības sākās skaisti, un Valdis tiešām ticēja, ka beidzot ir atradis cilvēku, ar kuru kopā pavadīt mierīgus vakarus.
Taču dzīve zem viena jumta izrādījās pavisam citāda, nekā solīja pirmie tikšanās mēneši. Kad mēs pirms dažām dienām apsēdāmies kafejnīcā, Valdis izskatījās tā, it kā viņam no pleciem būtu nocelts milzīgs svars. Viņš beidzot bija atgriezies savā nelielajā dzīvoklī un pirmo reizi pusgada laikā baudīja kaut ko tādu, ko daudzi uzskata par pašsaprotamu – pilnīgu mieru.
Kad mājas vairs nav miera oāze
Valdis man atzinās, ka lēmums aiziet nebija pēkšņš uzliesmojums. Tas nobrieda pamazām, katru rītu un katru vakaru. “Zini, Elan,” viņš teica, lēni malkojot kafiju, “es nekad nedomāju, ka var nogurt no nepārtrauktas skaņas. Bet es noguru. Pēdējos mēnešus es katru rītu tēloju, ka vēl cieši guļu, lai tikai man nebūtu uzreiz jāiesaistās sarunās.”
Sākumā viss šķita burvīgi. Inese bija enerģiska, dzīvespriecīga un ļoti saimnieciska. Taču, kad Valdis pārvācās pie viņas, parādījās pirmās lietas, kas lika aizdomāties. Problēma nebija strīdos vai nesaskaņās par lielajiem dzīves jautājumiem. Tie bija divi specifiski ikdienas ieradumi, kas Valda mierīgo pasauli pamazām padarīja par vietu, kur viņš vairs nejutās kā mājās.
Pirmais ieradums: dzīve kā nebeidzama stāstīšana
Lielākā daļa no mums mēdz reizēm parunāties ar sevi, kad kaut ko meklējam vai plānojam. Taču Inesei tā bija dabiska nepieciešamība – viņa komentēja burtiski katru savu darbību, sākot no mirkļa, kad atvēra acis.
“Iedomājies parastu rītu,” Valdis stāstīja. “Viņa ieiet vannas istabā, un es caur durvīm dzirdu: “Tā, tagad es nomazgāšu seju. Ūdens ir patīkams. Kur ir mans dvielis? Ā, rekur ir uz āķīša. Tagad uzlikšu krēmu. Šis krēms man patīk, tas labi iesūcas.” Un tā bez apstājas.”
Sākumā Valdis domāja, ka Inese uzrunā viņu, un vienmēr atsaucās. Taču drīz vien viņš saprata, ka viņa vienkārši domā skaļi. Inese runāja, kad grieza maizi, kad lēja tēju un pat tad, kad viena pati skatījās televīziju. Šis nepārtrauktais skaņas fons neļāva Valdim atslēgties pēc darba dienas. Viņš vairs nevarēja vienkārši pasēdēt klusumā, jo telpā visu laiku skanēja ikdienas gaitas apraksts.
Otrais ieradums: īpašās vakara stundas
Otrs ieradums Valdim šķita vēl sarežģītāks. Inese bija pievērsusies dažādām pašsajūtas uzlabošanas praksēm. Viņa uzskatīja, ka ikvienam cilvēkam dienā ir vajadzīga stunda, lai atbrīvotos no sakrātajām emocijām, un viņas metode bija visai skaļi izpildāma.
Katru vakaru precīzi pulksten septiņos mājā bija jāiestājas klusumam no Valda puses. Viņš nedrīkstēja ieslēgt televizoru vai pat skaļāk pārvietoties pa dzīvokli. Tajā pašā laikā Inese savā istabā veica savus rituālus – tie ietvēra skaļu dziedāšanu, dažādas skaņas un pat emocionālus izsaucienus. Viņa to sauca par balss terapiju.
“Es sēdēju virtuvē un jutos neveikli,” Valdis atceras. “Es nezināju, kā reaģēt, kad aiz sienas skanēja visas šīs skaņas. Kad mēģināju pajautāt, vai mēs nevarētu atrast kādu mierīgāku veidu, kā viņai atpūsties, Inese apvainojās. Viņa uzskatīja, ka mīlošam cilvēkam ir jāpieņem visas partnera izpausmes, pat ja tās traucē otra mieru.”
Izlikšanās kā pagaidu risinājums
Pēc vairākiem mēnešiem šādā režīmā Valdis saprata, ka viņš sāk noslēgties sevī. Viņš sāka palikt ilgāk darbā un pat izdomāja dažādus attaisnojumus, lai tikai nebūtu jādodas mājās pārāk agri. Viņš pamanīja, ka sāk izvairīties no sarunām, jo zināja, ka tās pārvērtīsies garos monologos.
Rīti kļuva par visgrūtāko laiku. Inese cēlās agri un uzreiz sāka savu ierasto runāšanu. Valdis, dzirdot viņas balsi, vienkārši palika gultā ar aizvērtām acīm. Viņš tēloja, ka guļ, līdz brīdim, kad Inese devās uz darbu. Tas bija vienīgais veids, kā viņš varēja saglabāt savu iekšējo līdzsvaru un kaut nedaudz izbaudīt mieru pirms savas darba dienas.
“Es sapratu, ka esmu kļuvis par ciemiņu pats savā dzīvē,” viņš noteica. “Es nevarēju viņai likt mainīties, jo tāda bija viņas būtība, bet es sapratu, ka mana pasaule un viņas pasaule vienkārši nesader kopā.”
Atvieglojums un jaunais sākums
Pirms neilga laika Valdis beidzot pieņēma lēmumu un pārvācās atpakaļ uz savu dzīvokli. Inesei tas bija liels trieciens, un viņa to uztvēra kā personīgu nepatiku, lai gan Valdis mēģināja paskaidrot, ka runa ir tikai par viņa nepieciešamību pēc klusuma.
Tagad, sēžot savā virtuvē, Valdis beidzot jūtas labi. “Elan, klusums tiešām ir vērtība,” viņš smaidot teica. “Es tagad varu mierīgi izdzert kafiju, un neviens man nestāsta, ka ūdens nupat uzvārījās. Es varu dzirdēt savas domas.”
