Ir pagājuši vien trīs gadi, taču mana ar polikarbonāta loksnēm pārklātā siltumnīca atkal nav izturējusi ziemu. Un tas noticis pat neskatoties uz to, ka ziema šoreiz bija pavisam maiga – nebija ne spēcīgu sniega vētru, ne arī divdesmit grādu sala.
Tomēr polikarbonāta loksnes sāka plaisāt – sākumā vienā pusē, bet drīz pēc tam plaisa parādījās arī pašā centrā. Tagad sēžu pie tējas tases un prātoju: kādēļ atkal esmu “iekritis” uz šo “moderno, izturīgo un ilgmūžīgo” risinājumu? Tā taču nav pirmā reize! Desmit gadu laikā tā jau ir trešā siltumnīca. Otrā kalpoja tikai divas sezonas. Labi atceros, kā pirmo siltumnīcu būvēju ar lielu entuziasmu un rūpību, ieguldot visus spēkus un laiku. Pat sieva mani toreiz atbalstīja, cik vien spēja.
Būvmateriālu veikalā menedžeris man pārliecinoši izklāstīja, ka polikarbonāts kalpo 15 gadus, neplaisā, ir izturīgs pret sniegu un nebaidās no saules. Viņš parādīja man polikarbonāta loksnes – skaistas, gludas, kā aisbergs – un teica: “Ņemiet, nenožēlosiet!”
Bet patiesībā jūs nekad nevarat zināt, kādu polikarbonātu tirgotājs jums ir pārdevis. Lietošanas pamācībā rakstīts, ka loksnes biezums ir 8 mm, bet patiesībā ir sešarpus. Svars ir par trešdaļu mazāks nekā nepieciešams. Vienai loksnei vajadzētu svērt aptuveni 15,5 kg, taču pārdošanā ir daudz tādu, kas knapi pārsniedz 10 kg.
Mans kaimiņš pagājušajā gadā par 350 eiro noklāja savu siltumnīcu ar paaugstinātas stiprības polikarbonātu. Divus mēnešus vēlāk bija pavisam neliela krusa. Vakarā skatos – kaimiņš stāv ar āmuru rokās un skaļi šķendējas. Izrādījās, ka krusa viņa siltumnīcas jumtā izsitusi desmitiem caurumu. Es saskaitīju veselus četrdesmit trīs.
Bet bija laiki, kad polikarbonāts bija patiešām stiprs. 2000. gadu sākumā draugs nopirka poļu lokšņu metālu – smagu un izturīgu. Tas gan maksāja tikpat, cik lietota automašīna, bet nostāvēja desmit gadus bez problēmām. Tagad polikarbonāta loksne vizuāli ir tāda pati, bet pēc pāris ziemām viss – parādās plaisas. Kāpēc? Tāpēc, ka Eiropā ražotos UF filtrus tagad aizstāj ar filtriem no Ķīnas. Filtri ir līdzīgi, bet nav vienādi.
Droši vien esat pamanījuši, ka daudzas preces mūsdienās kļuvušas teju par “vienreiz lietojamām”: tējkannas kalpo divus gadus, ledusskapji trīs, telefoni – sezonu. Un tas pats attiecas arī uz polikarbonātu. Iedomājieties: loksne, kurai vajadzētu stāvēt 15 gadus, saplaisā jau pēc 2-3 gadiem. Un tas ir labākajā gadījumā. Bet cena par loksni sasniedz 90-110 eiro.
Interesantākais gan tikai sekoja…
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
Es veicu precīzus aprēķinus. Man vajadzīgas trīs polikarbonāta loksnes, kā arī stiprinājumi un piegāde. 300-330 eiro tikai par jumtu. Plus pati siltumnīca, profils, krāsa, arkas, slēdzenes, durvis, ventilācijas atveres… Visa konstrukcija izmaksā aptuveni 660 eiro. Tagad padomājiet – cik gurķu ir jāizaudzē, lai tas atmaksātos?
Ko var izmantot kā polikarbonāta aizstājēju?
Alternatīvs risinājums ir plēve. Tagad pieejama daudzslāņu plēve ar normālu UV aizsardzību, un tā ir tik stipra, ka dažreiz to nevar sagriezt ar šķērēm – tas ir kā griezt armijas somu. Cena patīkama: četras reizes zemāka nekā polikarbonātam.
Mana sievasmāte jau ceturto sezonu būvē siltumnīcu, izmantojot šo plēvi. Ja kādā vietā tā saplīst, no plēves ruļļa izritina jaunu gabalu un piestiprina. Izmaksas – 20 eiro, maksimums, 22 eiro. Un nekādu “galvassāpju”.
Daudzi teiks: “Bet kā ar siltumu?” Draugi, es salīdzināju. Ja ventilāciju organizē pareizi, atšķirības gandrīz nav. Taču stingrajai plēvei nav vienas problēmas: ziemā tā nesaplaisā pati no sevis un uz ziemu to var noņemt. Bet jūs nevarat noņemt polikarbonātu.
Tā nu iznāk: man, cilvēkam pāri 50, kurš daudz ko dzīvē pieredzējis, negribas katru sezonu ieguldīt siltumnīcā gluži kā vecā žigulī. Mums visiem ir tiesības uz uzticamību, paredzamību un jumtu bez caurumiem un plaisām.
Tāpēc mūsdienās ir muļķīgi veidot siltumnīcu no polikarbonāta. Jā, kādreiz tas bija labs. Tagad ir pilnīgi cita situācija. Materiāls kļuvis dārgs un nekvalitatīvs. Nav iespējams paredzēt, cik ilgi tas kalpos. Un cilvēkam 50+ gados paredzamība vairs nav kaprīze, bet gan vitāla nepieciešamība.
Šosezon vairs neveikšu varoņdarbus – pārklāšu siltumnīcu ar plēvi. Biezu, stingru, bez pretenzijām uz ilgmūžību, bet ar godīgām, paredzamām īpašībām. Jo atzīstos – man ir apnicis katru pavasari sagaidīt ar domu: “Vai siltumnīca palikusi neskarta?”
Laipni aicināti komentāros pastāstīt, kā jūsu siltumnīca pārdzīvoja ziemu. Ja raksts jums šķita noderīgs, atzīmējiet to ar “patīk” un dalieties sociālajos tīklos!
